"Mūsu līdzcietības un līdzjūtības virziens nosaka mūsu pašu dzīvi. Un te liela loma piekrīt literatūrai. Tā spēj atvērt jaunas pasaules mūsu apziņai, līdzjūtībai un lietu izpratnei, bet tā spēj arī aizvest maldu ceļos. Tāpēc īstā literatūra var mums atsegt un parādīt dzīves visslēptākās vietas, un šīs dzīves visslēptākās vietas jo sevišķi prasa noskaidrošanu mūsu apziņā.
Bet literatūra, tāpat kā pļāpas, var modināt maldīgu līdzjūtību un nicināšanu, kas var nonāvēt ikkatru domu. Literatūra dažreiz visnetīrākās jūtas rāda zem šķīstības maskas. Tāda literatūra ir kaitīga un indīga, tāpat kā pļāpas, sevišķi tāpēc, ka tā vienmēr nostājas "eņģeļu" pusē."
Lai arī ar lielu pauzi pēc izlasīšanas, vēlos pati sev piefiksēt domas par Deivida Herberta Lorensa romānu "Lēdijas Čaterlejas mīļākais". Šī šķita tāda erotiskās literatūras klasika, savulaik Latvijā (un ne tikai) aizliegta. Taču izlasīju un sapratu, ka tā ir ne jau erotikas, bet laikmeta klasika. Vismaz mūsdienu samaitātajam prātam erotikas tur tik, cik melns aiz naga. Pamudinājums šo grāmatu izlasīt nāca no grāmatu klubiņa mēneša temata - februārim atbilstoši par seksu. "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" pirmo reizi izdots 1928.gadā. Manās rokās bija izdevniecības Avots 1991.gada versija, savukārt tā bija tapusi pēc 1934.gadā izdevniecībā Afrodīte veidotā izdevuma. Starp citu Rīgas apgabaltiesas viceprokurors Ādolfs Robežnieks tolaik, 20.gadsimta pirmajā pusē, ne vien aizliedza šo grāmatu, bet arī mēģināja panākt izdevniecības oficiālā pārstāvja, 26 gadus vecā firmas Bellacord Electro skaņu plašu nodaļas vadītāja Edgara Ernesta Foršū, notiesāšanu.
