Londona, 1945. gads, Otrais pasaules karš beidzies, bet izrādās, ka tikai šķietami. Kara ēnas aptumšo daudzu cilvēku pagātni, tagadni un nākotni. Četrpadsmit gadus vecais Nataniels un viņa nedaudz vairāk kā gadu vecākā māsa Reičela paliek Lielbritānijā kamēr tēvam jādodas komandējumā uz Singapūru un mamma dodas līdzi. Paredzēts, ka vecāku nebūs tikai gadu, turklāt bērni dosies uz internātskolām, savukārt nedēļas nogalēs un brīvlaikos viņiem iecelts aizgādnis - svešinieks, ko jaunieši savā starpā iesaukuši par Naktstauriņu.
Kanādiešu autora Maikla Ondatje (Michael Ondaatje) vārds manām ausīm un acīm nebija pazīstams, taču, apskatījusi bibliogrāfiju, vismaz nosaukumu "Angļu pacients" spēju pazīt. Tiesa, ne pēc tā, ka zināju grāmatu ar šādu nosaukumu, bet gan pēc 1996. gada ekranizācijas. “Angļu pacients” ir autora zināmākais romāns, tas 1992. gadā ieguva Bukera balvu un 2018. gadā saņēma Golden Man Booker balvu. Tas nozīmē, ka “Angļu pacients” tika atzīts arī par labāko Bukera laureātu 50 Bukera piešķiršanas gados. Kopumā Ondatje sarakstījis sešus romānus, memuārus, grāmatu par kino un vairākus dzejas krājumus. Arī Ondatje nupat latviešu valodā iznākušais jaunākais romāns "Ēnas pār Temzu" nominēts Bukera balvai 2018. gadā, kad tas tika publicēts oriģinālvalodā, taču piekāpās Annai Bērnsai un viņas romānam "Milkman".
"Pusaudžu vecumā mēs esam nejēgas. Mēs sarunājam muļķības, neprotam būt pieticīgi vai ne tik kautrīgi. Mēs viegli nosodām. Taču vienīgā cerība, kas mums ir dāvāta - lai gan saprotam to, tikai atskatoties, - ir tā, ka mēs maināmies. Mācāmies, attīstāmies. To, kād esmu tagad, izveidoja tas, kas ar mani notika toreiz: nevis tas, ko esmu sasniedzis, bet kā esmu te nonācis." /256. - 257.lpp./
No mūsdienu viedokļa raugoties, šāda vecāku aizbraukšana ir ārkārtīgi dīvaina. Skatoties uz to visu 1945. gada, arī nešķiet pārāk saprotami. Taču lappusi pēc lappuses lasītājs kopā Natanielu šķetina cauri viņa vecāku mīklas un to ir vairāk nekā tikai dīvainā bērnu atstāšana ar svešiem cilvēkiem.
Kad vecāki aizbraukuši, Nataniela un Reičelas vecāku mājā aizvien biežāk sāk kūsāt dzīvība, tai sanākot pilnai dažādu savādnieku. Pamazām šie cilvēki ieņem aizvien lielāku lomu jauniešu dzīvē, atstājot milzu nospiedumu un sniedzot īpatnēju pieredzi. Suņu skriešanās sacensības, pastaigas tumšos parkos, peldējumi ar baržu pa naksnīgo Temzu un tās pietekām. Briesmas Natanielu sameklē pamazām, taču tās strauji atgriež jauniešu dzīvē māti. Un tad izrādās, ka karš patiesībā nekad nav bijis beidzies. Tas turpinājies klusām un turpināsies vēl ilgi.
Nataniels ir galvenais stāstītājs, taču kādā brīdī viņš no stāsta par sevi pāriet pie vēstījuma par māti un viņas pagātni kara laikā, pēc laika atkal pārmetoties uz stāstu par sevi. Un man tā arī netapa skaidrs, vai šis stāsts par mammu bija patiesība, ko Nataniels izlobījis savā darbā slepenā dienesta arhīvā vai tomēr tā bija tikai jaunā vīrieša interpretācija par to, kā varētu būt bijis. Māte jaunajam cilvēkam bija palikusi noslēpums. Diemžēl pats Nataniels man šķita kā cilvēks bez plašāka paša mērķa dzīvē, tikai ar domu par savas mātes dzīves noslēpumu atrisināšanu.
Tas ir ceļojums vēsturē un savās saknēs, dīvainā kārtā tēvu atstājot ēnā. Starp citu, tieši tas, ka divi no četru cilvēku ģimenes lielā mērā palikuši neatklāti man sagādāja vilšanos. Es no šīs grāmatas, iespējams, gaidīju sava veida ģimenes sāgu vēstures "mērcē", taču ieguvu ne tuvu ne pilnīgu vēstījumu par šo īpatni interesanto ģimenes veidojumu. Kad biju atmetusi cerību uz ģimenes sāgu, pārslēdzos uz to, ka nupat, nupat uzzināšu daudz ko par slepeno dienestu darbībām kara laikā un trauslajā mierā uzreiz pēc kara, taču arī ar šīm zināšanām "aplauzos". Arī cerības uzzināt kaut ko detalizētāk par pēckara Londonu manī pamazām apdzisa un izplēnēja. Dažubrīd rodas sajūta, ka lasu kāda cilvēka sapņus ar bezgalīgi daudzām interpretācijām un tikai neskaidru apjausmu par to, kas ir īsts un kas tikai kāda naksnīgajā prātā radies.
Šis romāns vienlaikus ir gan kā nepilnīga vēstures grāmata, gan kā miglains piedzīvojumu stāsts un paša galvenā tēla redzējums par pieaugšanu. Lasītājs ceļo pa ēnainām šķērsielām, cauri tumšām pietekām un šķietami pieaug kopā ar Natanielu. Kad grāmata beigusies, šķiet, ka līdzi vēl kādu laiku seko smagais mitrums, kas siltā vasarā parādās gaisā upes krastā un uzgulst pleciem, lēni stumjot atvēsinoša gaisa ietītā snaudā. Bija par maz un par īsu, prasījās pēc vēl. Taču varbūt no šīs grāmatas nevajag neko gaidīt ne pirms, ne tās procesā un tad būs tā īstā sajūta, ka pietika it visa.
P.S. Muzikālais pavadījums šai grāmatai: Roberta Šūmaņa "Mein Herz ist schwer". Man īpaši patika armēņu operdziedātājas Anna Mayilyan izpildījumā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru