Einata Carfati "Kaimiņi"

Guļamistabā vakara pasaciņu/koplasīšanas nolūkiem uz kumodes parasti dzīvo trīs vai četras grāmatas. Lai pieaugušajiem dzīve interesantāka, cenšos tās vismaz reizi nedēļā apmainīt ar citām grāmatām. Divgadnieks var ieciklēties uz kaut ko ļoti ilgi, bet vecāki bieži vien šīs grāmatas jau zina no galvas un tas nepavisam neveicina entuziasmu  gultā ar bērnu rūpīgi piekopt ikvakara grāmatu lasīšanu. Šobrīd dēla iecienītāko grāmatu kaudzītē ir iedzīvojies Izraēlas mākslinieces Einatas Carfati darbs "Kaimiņi". Manam prātam ļoti tīkami sarkans, izteiksmīgs vāks vienlaikus ir gan apgrūtinājums (grūti nepamanīt plauktā sarkano vāku, ko mamma centusies aizmainīt uz kaut ko citu). Saturā tas savienojas ar gaumīgu saturu, kurā minimālisms veiksmīgi sajaucas ar sīku detaļu šķietamu haosu un pilnīgu sablīvējumu. Divarpus gadu vecumā bērns vēl visam dod savus nosaukumus un šī grāmata ir "grāmata par meitenīti".


Mazā meitenīte rudiem matiem, zaļu lietussargu un dzeltenā lietusmētelī iepazīstina mazos un lielos lasītājus ar savu māju. Mājai ir septiņi stāvi, katrā stāvā viens kaimiņš un vienas durvis, aiz kurām kaimiņš dzīvo. Ja vien cilvēks nedzīvo bezpersoniskā sērijveida Padomju laika būvē, mūsu namu durvis un vide ap tām, manuprāt, tiešām liecina arī par iekšā dzīvojošo cilvēku paradumiem un raksturu. Septītajā stāvā dzīvo meitenīte pati ar šķietami garlaicīgajiem, bet ļoti mīļajiem vecākiem.

Lasītājam ir uzdevums ne tikai iepazīties ar cilvēku dažādību, bet arī sameklēt katrā lapā mazo pazudušo kāmīti. Par dēla kāmīša meklēšanas panākumiem man ir smieklīgais stāsts, ko jau pirms pāris dienām ieliku Instagram, šeit neatkārtošos. Pirmajās grāmatas izpētes reizēs ar dēlu sacentāmies, kurš kāmīti atradīs pirmais, vēlākajās reizēs viņš izliekas, ka nevar atrast un liek man parādīt.

Manam bērnam jau diezgan ilgi interesi raisa grāmatas, kur katrā lapā ir ļoti daudz sīku detaļu. Es to vienmēr esmu izmantojusi mācot viņam atšķirības starp priekšmetiem, ja lapā ir daudz šķietami vienādu lietu. Šajā grāmatā es aizrāvos, dodot viņam uzdevumu atrast kaut ko konkrētu, piemēram, tīģeri vai krāsainu putnu, kūku vai ģitāru. Ja vēl pirms pāris mēnešiem bērna leksikā aktuālākais bija jautājums "kas tas ir?", tad tagad tam pievienojas arī "ko viņš dara?" un "kāpēc [viņš tā dara]?". Šajā grāmatā ir ko turēt ar atbildēm uz šiem jautājumiem.

Bet, kas interesantākais mana bērna kontekstā - vislabāk viņam patika un visilgāk viņu aizkavēja tieši vislakoniskāk noformētās lappuses. Vienā no mājas stāviem, kad meitenīte iet garām, vienmēr nodziest gaisma. Tieši šajā tumšajā atvērumā dēls visilgāk pētīja, rādīja, stāstīja un aprakstīja, ko viņš redz un, ko varētu darīt, lai situāciju mainītu. Pie krāsainajām kaimiņu durvīm puika tik ilgi neaizkavējās. Tas, manuprāt, ir labs apliecinājums, ka vidē bērniem nevajadzētu pārspīlēt ne ar krāsām, ne detaļu daudzumu, ne rotaļlietu kvantumu. Bieži pietiek ar kaut ko ļoti vienkāršu, lai aizrautu uz ilgāku laiku, nezaudējot uzmanību.