Anne Franka "Sētas māja"

Ir kāda grāmata, ko varu nosaukt par vienu no manu literāro gaumi visvairāk ietekmējušo. Tā ir 1963. gadā Latvijas Valts izdevniecībā iznākusī Annas Frankas dienasgrāmata. Mazo melno grāmatiņu ar sarkanu aizlauztu rozi uz vāka pirmo reizi izlasīju pirms gadiem 20. Kopš tā brīža mani interesē vēsturiskā proza, atmiņu stāsti un jo īpaši - holokausta temats. Brīnumaini, kā viens mazs sējumiņš var atstāt milzīgu ietekmi uz visu turpmāko mūžu! 

Toreiz lasītā ir manas mammas grāmata, tāpēc vēlākos gados vienmēr esmu lūkojusi iegūt arī pati savu. Īsti līdz šim nav sanācis, tāpēc liels bija mans prieks redzēt, ka Annes Frankas dienasgrāmata vēstulēs no 1942. gada 12. jūnija līdz 1944. gada 1. augustam jeb "Sētas māja" jaunākajā redakcijā šoruden tiek izdota apgādā "Zvaigzne ABC". Anne Franka bija ebrejiete un tas bija spriedums viņas dzīvei un nāvei.

Trīspadsmit gadus vecā Anne Franka kopā ar ģimeni dzīvoja Amsterdamā un, bēgot no nacistu vajāšanas, devās uz slēptuvi tēvam kādreiz piederējuša uzņēmuma pagalma ēkā. Ar viņiem vairāk nekā divus gadus slēpās vēl viena ģimene un paziņa, zobārsts. Diemžēl slēptuvi kāds nodeva un kara beigas piedzīvoja tikai viens no slēptuves iemītniekiem - Annes tēvs, Otto Franks. Viņam bija iespēja piepildīt mirušās meitas sapņus. Meitene saņēma kladi kā dāvanu dzimšanas dienā, kad vēl nezināja, ka būs jāslēpjas. Taču vecāki jau kādu brīdi bija gatavojušies bēgšanai un visai drīz ģimene devās uz slēptuvi. 

Slēpšanās gadu laikā bērns pārtapa par jaunieti un šī izaugsme labi saskatāma arī dienasgrāmatas ierakstos. Tie atklāj ne tikai detaļas par slēptuves iemītnieku ikdienu, līdz pat intīmākajiem sīkumiem, bet arī personības veidošanās ceļu. No naiva un dumpīga bērna Anne pārtop par jaunu sievieti, kura jau šķiet daudz nobriedušāka, tomēr viņas spriedumos aizvien nomanāms nepieredzējuša cilvēka naivums. 

Ebreji sētas mājas slēptuvē cerēja, ka karš beigsies ātri un pieejamiem līdzekļiem gan centās saglabāt kaut kādu dzīves normalitāti, gan izglītoties un domāt par dzīvi nākotnē. Ja salīdzina ar citiem holokausta liecinieku stāstiem, Franku ģimene un viņu paziņas zināmā mērā bija priviliģēti. Jā, viņi dzīvoja mūžīgās bailēs no atklāšanas un pielāgoja savas ikdienas gaitas tam, kas notika telpās, virs kurām viņi slēpās. Tomēr, piemēram, Rumbulu izdzīvojusī Frīda Mihelsone noteikti ne sapņot nevarēja par attālinātiem latīņu valodas vai stenogrāfijas kursiem. Arī Anne savos ierakstos pārdzīvoja par to, ka sēž relatīvās ērtībās kamēr viņas mīļās draudzenes, iespējams, notriektas zemē vai pat nogalinātas. Turīgiem ebrejiem bija vairāk iespēju meklēt slēptuves un glābiņu, tomēr, kā redzams, nacistu nestā nāve pēc turības nešķiro. Man arī divdesmit gadus pēc pirmās lasīšanas reizes absurdākais šķiet, ka Frankiem un viņu līdzgaitniekiem pietrūka vien daži mēneši izturības, lai sagaidītu kara beigas un brīvību. Atceros, kā divpadsmit gadu vecumā šķirstīju lapas, rēķināju gadus un datumus un beigās noteicu: "Nu, stulbi kaut kā". Aizvien tā uzskatu. Stulbi kaut kā.

Skaidrs, ka ar vienu kladi vairāk nekā diviem gadiem slepenās dzīves aprakstu nepietika, tāpēc vēlāk Anne savas domas pierakstīja arī burtnīcās, uz dažādām atsevišķām lapām un vecās kantorgrāmatās. Angļu radiopārraidē 1944. gada 29. martā Anne dzirdēja, ka pēc kara dienasgrāmatas tikšot savāktas publicēšanai un turpmāk apstrādā un rediģē iepriekšējos pierakstus atbilstoši kādreiz iespējamai publicēšanai. Atšķirīgās pierakstu vietas un vēlākajos gados atrastas citas dienasgrāmatas versijas ir iemesls tam, ka grāmata, ko turu rokās 2021. gadā ievērojami atšķiras no tās, ko lasīju bērnībā. Detalizēts skaidrojums, kā veidojušās dažādas Annes dienasgrāmatas versijas, atrodams arī jaunākā izdevuma beigās.

Atšķiras ne tikai grāmatas apjoms un saturs, bet arī valoda. Salīdzinot viena un tā paša datuma ierakstus 1963. gada versijā un 2003. gada tulkojumā (2021. gadā šī grāmata piedzīvo 2. izdevumu), valoda ievērojami mainījusies. Ārkārtīgi interesanti redzēt šīs pārmaiņas, saliekot grāmatu lapas blakus.

Šķiet, reiz par ziedojumu Žaņa Lipkes muzejā Ķīpsalā iegādājos 2003. gada mīksto vāku sējumu, ko izdeva "Baltais lācis". To, nez kāpēc, šobrīd savos krājumos neatrodu, tāpēc nevaru īsti saprast, vai šī izdevuma tulkojums ir tas, kas skaitās nupat izlasītā 2. izdevuma priekšgājējs. Tomēr man izdevās pie sevis atrast vēl vienu saistīto grāmatiņu "Vēstījums mūsdienām. Anne Franka". Šis bukletam līdzīgais sējumiņš ir Annes Frankas fonda izdevums, kas ieskicē jaunās ebrejietes dzīves vēstures fonu un tajā iekļautas arī Franku ģimenes albuma fotogrāfijas. Franku ģimenes biogrāfiju papildina citu holokaustā izdzīvojušo liecības par nežēlīgo laiku vēsturē. Redaktora darbs šajā izdevumā gan pieklibo, bet lai nu paliek. Galvenais tajā ir saturs.

Grāmatā "Sētas māja" arī iekļauta sadaļa "Hronoloģija", lai gados jaunāks lasītājs var saprast vēsturisko notiku kontekstu. Tomēr jāatzīst, ka man arī trīsdesmit ar astīti gados labāk patīk bukleta vēstījuma hronoloģija, ko papildina citas liecības un fotogrāfijas, nekā "Sētas mājas" sausās faktu rindas.

Lai atbildētu, kāpēc šī grāmata ir skaista, lieku pretī to, ko Anne Franka raksta 1944. gada 15. jūlijā:

"Man šķiet absolūti neiespējami celt pasauli uz nāves, ciešanu un haosa pamatiem. Redzu, kā pasaule lēni atkal tiek pārvērsta par tuksnesi, dzirdu, kā, kļūdams arvien skaļāks, tuvojas pērkons, kas nogalinās arī mūs, es jūtu līdzi miljonu cilvēku ciešanām un tomēr, kad paskatos debesīs, domāju, ka atkal viss būs labi, ka šī cietsirdība beigsies, ka pasaulē atkal valdīs miers un kārtība. Bet tikmēr man savi sapņi jānoglabā drošā vietā, varbūt nākotnē tos tomēr varēšu piepildīt." / "Sētas māja" 376. lpp./

"Nav iespējams prātot tikai par nāvi, postu un haosu. Es redzu, ka pasaule pamazām aizvien vairāk tiek pārvērsta postažā, arvien vairāk saklausu dārdoņu, kas veļas šurp un var nogalināt arī mūs, es jūtu līdzi miljonu cilvēku ciešanām, un tomēr, raugoties uz debesīm, man gribas domāt, ka viss atkal vērtīsies par labu, ka šai nežēlībai  drīz pienāks gals un pasaulē valdīs miers un klusums. 

Līdz tam laikam man jātur augstu savi ideāli; nākotnē varbūt tos varēs piepildīt dzīvē." /"Annas Frankas dienasgrāmata" 314. lpp./