"Nekad iepriekš nav tik daudz runāts par to, kā audzināt bērnu, un vienlaikus cilvēki nekad nav jutušies tik bezpalīdzīgi. Modernajā ģimenē par paplašinātās ģimenes locekli kļūst terapeits." /100. lpp./
Norvēģu psihiatrs un psihoterapeits Finns Skorderuds (Finn Skårderud) grāmatu "Nemiers. Ceļojums mūsdienu patībā" (Uro. En reise i det moderne selvet) sarakstīja 1998. gadā, bet latviešu valodā tā izdota 2021. gadā. Latviešu psihoterapeits Nilss Sakss-Konstantinovs grāmatas pēcvārdā, ka nevar būt aktuālāka laika šīs grāmatas izdošanai latviešu valodā par laiku, kad pasaule piedzīvo ne tikai koronovīrusa, bet arī psihiskās veselības pandēmiju.
Šī grāmata nav analizējama kā jebkāda daiļliteratūra. Taču vienlaikus tā nav arī zinātniskais darbs klasiskā tā izpratnē. Teksti ir brīvākas formas nekā zinātniskie darbi, bet tie ir profesionālas pieredzes un zināšanu pilni. Vienlaikus tā ir arī ārsta pašrefleksija ar lielu devu literārās analīzes. Jā, tieši literārās ne tikai cilvēku analīzes, jo Skorderuds ir arī filmu, mūzikas un literatūras kritiķis. Lai arī Skorderuda specializācija ir ēšanas traucējumi, viņš skatās uz tiem vērienīgi. Plašais tvēriens labi redzams arī grāmatas "Nemiers" saturā. Patiesībā jājautā, kas šī grāmata nav?
"Dzīvs starp pretrunām rada ambivalenci un nemieru. Šajā grāmatā mans pamata pieturas punkts ir modernais cilvēks ar savu nemieru, Esmu iecerējis rakstīt par to, kā nemiers tiek izdzīvots psihoterapeitiskajā dialogā. Kā tas parādās un izvēršas attiecībās starp mani un pacientu". /18. lpp./
Ar šiem autora pavadvārdiem centos iedziļināties grāmatā. Viennozīmīgi cilvēkam ar psihoterapeita, psihologa vai jebkādas citas medicīnas nozares izglītību šī grāmata būtu pavisam cita pieredze nekā man. Pat neņemot vērā to, ka jebkura grāmata dažādiem lasītājiem sniedz atšķirīgas pieredzes. Taču šīs grāmatas temats ir tik specifisks, ka varu tikai aprakstīt savu pieredzi, pa rindām rāpjoties līdzi psihoterapeita vērojumiem par pacientiem, nozari un kolēģiem.
Šī grāmata noteikti bija ciets un intelektuāli izaicinošs riekstiņš. Bieži nācās darbināt meklētājservisus, lai saprastu, kādus personāžus Skorderuds piemin. Pieļauju gan, ka tas tā bija man, jo nekāda veida medicīnai nestāvu ne tuvu. Taču biju apbēdināta, ka arī literatūras klasikā manas zināšanas ne tuvu nebija tik labas, lai varētu apmierināti māt ar galvu vai iesaistīties iekšējās diskusijās ar autoru, ka tā nu gluži tur nav. Man personīgi interesantākā un galvā visvairāk aizķērās nodaļa "Intimitāte", kurā daudz veltīts cilvēka pieaugšanai.
"Protams, ja vien cilvēks ēd, viņa ķermenis izaug, un arī intelekts puslīdz tam seko. Taču, lai emocionāli nobriestu, vajag, lai mums būtu kāds, no kā mācīties. Pieaugšana daudziem jauniešiem sagādā grūtības tāpēc, ka arī paši pieaugušie ar to cīnās - vai diez ko nevēlas kļūt pieauguši. Pieaugšanai ir nepieciešami identifikācijas objekti un pretestība. Lai spēlētu biljardu, vajag galdu ar apmalēm." /100. lpp./
Arī par narcisismu bija interesanti lasīt. Seno grieķu mītu par Narcisu te neatgādināšu. Skorderuds uz to paraugās no tā viedokļa, ka Narcisa likteni noteica nevis pārlieka sevis mīlēšana, bet tieši mīlestības trūkums pret sevi. Lai piedod man izdevniecība, ka ar savu atsauksmi esmu aizkavējusies gandrīz mēnesi ilgāk nekā solīju. Šī izrādījās grāmata, kurā pasvītrot, pierakstīt, kārtīgi apdomāt nodaļu pēc nodaļas, nesteidzoties sasniegt kvantitatīvus radītājus, piekāpjoties kvalitātes priekšā. Skaidrs ir viens - lai lasītājs kaut nedaudz mēģinātu saprast, kas ir nemiers, vispirms jāatrod kaut mazliet miera. Uzsvars iepriekšējā teikumā ir uz vārdu kopu "mēģināt saprast". Grāmata noteikti būs interesenta cilvēkiem, kuri aizraujas ar pašanalīzi. Tik, lai nesanāk, kā ar Padomju medicīnas enciklopēdijas lasīšanu kādreiz, kad pēdējo vāku aizver ar pilnu pārliecību, ka gals klāt. Psihoterapeitiem un psihologiem šī noteikti, ja vēl nav obligātās literatūras plauktiņā, tad drīz būs.
Par lappušu numuru saciršanu divās daļās un dīvaino fontu, kurā garumzīmes apakšējā rindā saplūst ar augšējās mīkstinājumiem, pateikšu vien to, ka sākumā traki kaitināja. Pēc tam ieguvu savu lasīšanas mieru un ignorēju. Bet labprāt uzzinātu skaidrojumu, kāpēc tā un vai šis dizaina paņēmiens izmantots tikai latviešu valodas versijai vai arī citās valodās?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru