"A tev reizēm nav tāda sajūta, ka tu esi nevis tu, bet kāds cits?"
Ar Svena Kuzmina izteiksmes stilu esmu pazīstama no viņa un kolēģa Toma Treiberga veidotā etīžu teātra "Nerten". Man patīk viņu uzstāšanās, joki man ir saprotami un izteiksmes veids tīkams. Svens Kuzmins ir arī Latvijas Radio raidījuma «Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru» veidotājs. Kuzmina pirmais stāstu krājums "Pilsētas šamaņi" kaut kā paskrēja man garām nelasīts, bet otro grāmatu - romānu "Hohma" - ilgi nedomājot paņēmu lasīšanai no izdevniecības "Dienas grāmata". Turklāt vēl arī pēc pilnas programmas izbaudīju visu, kas ar grāmatas iznākšanu saistīts - tikšanās ar autoru un redaktori, autora paša fragmentu lasījums, kā arī autogrāfa iegūšana manā grāmatas eksemplārā. Autora lasījums nepalika bez sekām - turpmāka grāmatas lasīšana manā galvā skanēja Kuzmina balsī un tempā. Paldies Kuzminam, ka temps un tembrs bija tīkams, nevis kaut vienā veidā kaitinošs!
Pēc pasākuma no galvas prom neiet arī redaktores Gundegas Blumbergas jautājums autoram - kāpēc Tu tik spītīgi šo sauc par romānu? Tieši šis jautājums man lasīšanas lika pievērst uzmanību nodaļu izkārtojumam, secībai un struktūrai. Jā, lai arī nodaļā "Laifsvapings" un "GLERTP" nevarēju sazīmēt Marku Formanu (labojiet mani, ja esmu bijusi neuzmanīga lasītāja), piekrītu autoram - šajā teikumu apkopojumā ir viens varonis, kurš aug, mainās un attīstās visa darba apjomā, jā, tas ir romāns. Lai arī galvenā varoņa izpausme un parādīšanās stāstos nav lineāri hronoloģiska, tas ir romāns. Nupat lasītā Jana Egle ar savu "Svešie" gluži otrādi - spirinājās pretī, ka tas ir stāstu krājums nevis romāns, lai arī būtībā teksta, sižeta, varoņu salikuma un izpausmes veids liecina par romānu.
Galvenā varoņa Marka Formana vārds liek domāt par mazu ebreju puisēnu, aug puisēns, aug valodiņa, raksturs un novērošanas spējas. Nezinu, cik tur no ebreja, bet patiesi galvenais varonis aug un mainās gan viņa pasaules uztvere un redzējums, gan pasaule viņam apkārt. Nezinu, cik pieklājīga ir tāda autoru salīdzināšana, tomēr pateikšu Kuzmins šajā grāmatā ir Berelisks, ja tā var teikt. Proti, Kuzmina izteiksmes stils un absurda piramīdas būvēšanas veidi man savā ziņā atgādināja Gunta Bereļa stāstu krājumu "Es nekad nerunāju muļķības".
Lai arī Hohma ir iedomu pilsēta neesošā Latvijas novadā, manas smadzenes neļauj man nedomāt par iespējamām prototipiskajām Latvijas pilsētām, piemēram, Salacgrīva vai Ķemeri. Taču vairāk par to vai tas ir stāstu krājums, vai romāns, par iedvesmojošām prototipu pilsētām, man šķiet uzmanība jāpievērš grāmatas nosaukuma divdomīgumam, kas attiecīgi paver arī dubultu skatu uz saturu aiz spilgtā vāka. Manuprāt, nosaukums "Hohma" liek saprast to pēc lasītāja "samaitātības pakāpes". To vienlaikus var uztvert kā rusicismu, kas nācis no senebreju valodas un tā turpinājuma jidišā. Sākotnēji vārds "hohmah" apzīmēja viedumu, gudrību, tālāk jidišā "chochme" ieguva arī pārnesto nozīmi "humoristiska piezīme". Tad nu šo grāmatas nosaukumu var uztvert gan kā gudrības, vieduma meklējumu vai saturētāju, gan arī kā "humoristisku piezīmi" - var izvēlēties, vadoties gan pēc grāmatas lasīšanas procesā izdzertā vīna daudzuma ietekmes, gan pēc iedziļināšanās vēlmes pakāpes.
Īsāk sakot, man patika "Hohma", tā bija labi izklaidējoša, ievelkoša, raitu un interesantu valodu, īpatnējiem tēliem (un kuram gan nav savi putni galvā?). Starp citu, "Hohma", manuprāt, labi sasaucas ar nesen rakstnieces nāves dēļ gaismā izcelto Andras Neiburgas interviju žurnālam "Rīgas laiks" no 1994.gada. Varbūt ar to, ka Marka Formana bērnību un pusaudža gadus arī varētu nosacīti ielikt šajā 90-to gadu kalendārajā laikā, līdz ar naudas plūsmas aprites izmaiņu izpausmēm, jaunām domāšanas strāvām un citām pārmaiņu laiku reālijām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru