Latvijas Literatūras gada balva Veltai Sniķerei par Mūža ieguldījumu literatūrā mani mudināja iepazīties ar viņas daiļradi. Sāku ar īsprozas krājumu "Savādībiņas" un turpināju ar dzejas krājumu "Pietuvoties vārdiem". Dzejai ķēros klāt ne bez bažām, jo jau nesen rakstīju, kā man izgāja ar Ulda Bērziņa krājumu "Idilles". Tikai mieru, Sniķere mani atgrieza pie ticības sev. Kaut ko no dzejas es tomēr saprotu.
Šai izlasei dzejoļus autore izvēlējusies pati un tie izkārtoti astoņās grāmatas daļās. Vislabāk man patika daļas "Lausku dzidrums" dzejoļi, kuros nosacīti vairāk saskatīju mīlestības tematam veltīto dzeju. Veltas Sniķeres dzejoļos ir arī par mīlestību pret Latviju un tās likteni, darbu un strādāšanu, pasaules izjūtu un realitātes pieskārieniem. Jā, maģiskā un simbolu neiztrūkst, taču dzejoļi neaizplūst filozofiskās vārsmās. Tie pārsvarā ir samērā īsām rindām, lakoniski un skaidri izteiktu domu, kas nav jāmeklē aiz mākoņu pūkām, mežģīņu kruzuļiem vai ziedlapiņu virpuļu mirgās.
Rakstnieks Anšlavs Eglītis esot nodēvējis Veltas Sniķeres dzejoļus par buramvārdiem. Un nudien daža laba dzejas rinda skan kā aicinājums, kā mudinājums vai piesaukšana. Atstāšu vienu Veltas Sniķeres dzejoli arī te.
PIENEŅU PŪKAS
Mēs esam viens otra ērkšķi
Kādas man tiesības Tevi saudzēt
Es esmu raugs
Tavus untumus vērmelēs raudzēt;
Bet tagad ir lielais piedošanas laiks...
Es piedodu tev savu ļaunumu pret tevi
Un to, ka tu ļāvi sevi sāpināt...
Es tev piedodu, ka tu nebiji stiprāks par mani
Redzi, kur aiziet pieneņu pūkas
Tik viegla ir dzīve bez manis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru