Zenta Ērgle "Pāri gadiem bērnības zemē"

Populārā bērnu grāmatu autore Zenta Ērgle (1920 - 1998) palīdzējusi izaugt ar garīgi krāsainiem, humora un arī ikdienas vides attēlojuma pilniem stāstiem ne vienai vien latviešu lasītāju paaudzei. Šķietami ikkatram zināmās grāmatas "Starp mums, meitenēm, runājot" un "Mūsu sētas bērni" bija arī mūsu ģimenes grāmatu plauktā. Taču šis teksts nebūs par klasiskajām grāmatu plaukta vērtībām. Zināmā mērā tas ir par laiku pirms tām, bet vienlaikus arī par laiku pēc. Grāmata "Pāri gadiem bērnības zemē" izdota 2010.gadā jeb 12 gadus pēc autores nāves, lai arī grāmata rakstīta jau 1987. - 1997.gadā. Nenosauktu iemeslu dēļ Zentas Ērgles bērnības atmiņu tēlojumi toreiz netika izdoti. Tās ir īsas, bet kolorītas etīdes par Rīgu, cilvēkiem, bērniem un sabiedrību, ģimeni, saitēm ar senčiem. 

Ne velti saka, ka veci cilvēki ir gluži kā bērni vai, ka vecumdienās atgriežamies bērnībā, bērna prātā, pie bērnības takām. Zentas Ērgles darbs "Pāri gadiem bērnības zemē" aiznes uz šo bērnību arī lasītāju. Nav svarīgi, cik ļoti lasītāja acīs Zenta Ērgle un viņas daiļrade ir iecienīta ar citiem iepriekš lasītiem darbiem. Mēs sauļosimies un barosim govi ar pašplūktu zāli Dārzciema/Purvciema pļavā vēl laikā, kad tur slējās tikai dažas vasaras muižiņas, nevis pelēku daudzstāveņu rindas. Pa putekļainajām strādnieku Rīgas ieliņu notekām Ziedoņdārza un Grīziņkalna apkaimē pēc lietavām tērcītēs gar ielu malām dzīsim koku mizu laiviņas. Pļavas ielas nama pagalmā vecajā, lielajā bumbierē lūkosim aizsniegt saldākos un lielākos dzintarainos augļus. To visu lasītājs darīs kopā ar mazo Zentiņu un viņas laikabiedriem.  

Rakstniece savas atmiņas izvēlējusies lasītājam aiznest salīdzinājumā, it kā caur savas mazmeitas Agneses prizmu. Zināmā mērā tas iedod darbam vieglumu un vienkāršību, veido to saprotamu visu paaudžu lasītājiem. Šajā grāmatā ir grūti novilkt pilnīgi striktu un skaidru robežu starp literatūru pieaugušajiem un bērniem. Tas ir kaut kas, ko bērni var lasīt paši, bet var arī vecāki lasīt priekšā saviem mazajiem sākumskolēniem. 

Šī samērā plānā grāmatiņa ir ietilpīgs un sentimenta pilns atmiņu plūdums. Arī manī iezagās sentiments, ko gan ir grūti aprakstīt. Es tos senos laikus Latvijā ap trīsdesmitajiem gadiem esmu redzējusi vien fotogrāfijās un lasījusi atmiņu stāstos. Šis un tas, piemēram, kāda veca māja vēl ir saglabājies, bet visbiežāk tas ir sliktā stāvoklī vai atjaunots ļoti attāli no sākotnējā veidola. Par ko gan varētu būt mans sentiments? Par zudušo? Cilvēki, tie pazūd visātrāk, ja vien neatstāj pēc sevis kaut ko taustāmi, piemēram, literatūru. Manuprāt, tas ir apliecinājums, autora meistarībai - aizraut lasītāju paša nepieredzētajā un ar to spēt raisīt emocijas. Vienlaikus jāpiebilst, ka es nevaru būt objektīva pret šo grāmatu, man patīk vēstures, bijušā, pagājušā un zudušā attēlojumi. Jo neatgriezeniskākas izmaiņas notikušas, jo dziļāku patiku un sentimentu es pret to izjūtu.