Paskatieties, kas par elegantu un absurdu vāku! Kam? Gunta Bereļa stāstu krājumam "Es nekad nerunāju muļķības". Muļķības? Nē, nekādu muļķību uz tā vāka nav! Krupis Napoleons ir ļoti nopietni un bez muļķībām. Arī stāstos nekādu muļķību nav, drīzāk gan brīnišķīgi apburošs absurds. Krājumā "Es nekad nerunāju muļķības" apkopoti desmit stāsti, katrā no tiem vairāki kolorīti varoņi. No anotācijas saņemu solījumu tikt izvadīta cauri visiem elles lokiem ar visām šausmām un priekiem. Autors vēlējies iekustināt smadzenes tiem, kam tās vēl ir un prot ar tām rīkoties. Pat anotācija ir provokatīva, vai ne?
It kā jau vajadzētu sniegt īsu ieskatu katrā no stāstiem, bet nedarīšu to. Tik īsi un nepietiekami ir šie mazie uzplaiksnījumi, ka baidos tos samaitāt vēl nelasījušajiem. Saeimas namā lasītājs sastapsies ar skaudību, starp kaķiem varēs padomāt par domāšanu, vēl tur ir arī par lepnību, sapņošanu, mākoņu stumšanu, nenovīdību un daudz ko citu.
Berelim viennozīmīgi ir savs stils, kas sagaršojams arī šajā stāstu krājumā. It kā Bereļa varoņus varētu ienīst, neieredzēt, just riebumu pret viņiem, bet nespēju. Viņi visu dara ar tādu glanci, ka atliek vien pabrīnīties, izbaudīt un ļauties. Citādi nemaz nav vērts! Šajos stāstos varoņi mirī nost viens pēc otra, asiņaini un mazāk asiņaini, nežēlīgi, sadistiski, bet ar izdomu. Patiesībā ar Bereļa stāstiem ir kā ar seriālu, kur 7 sezonas visas sērijas uzfilmētas pēc viena plāna un scenārija, bet garlaicīgi it kā no tā nezin kāpēc nekļūst. Īsāk sakot - kad Berelis raksta par cirvja trīšanu, skaidrs, ka ne jau malku ar to cirvi skaldīs. Nē, nē, nebaidieties, šie stāsti nav tikai par bailēm! Tajos tiešām ir arī anotācijā solītais prieks. Nu nezinu, cik tur tā prieka, bet smaidīt es smaidīju noteikti. Humors arī ir!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru