 |
| Attēls iegūt šeit |
Pirms gulētiešanas bērnus jau anekdotiski piemeklē lielais bads un slāpes, jo ko tikai neizdomāsi, lai neietu gulēt. Mūsu mājās ir vēl viens miega atlikšanas veids: "gibu gamatu". Tas raisa ļoti divējādas sajūtas. No vienas puses bērna patika uz grāmatām dikti glaimo un silda sirdi. No otras puses es redzu, ka ar manis pašas vājību mani "smagi čakarē" un es nezinu, kā to gudrāk apiet. Tā nu rit mūsu vakari ar variācijām sēdēt mammai vai tētim klēpī, sēdēt blakus, lēkāt mammai pa galvu, sēdēt dīvānā vai gultā, šķirstīt pašam vai pavēlēt šķirstīt otram, uzmanīgi klausīties stāstu vai aktīvi iesaistīties apspriešanā (cik nu valodiņa ļauj), izbesīties, ka gulēt tomēr galu galā ir jāiet. Bet šķiet, ka nu jau nav neviena vakara bez grāmatām. Viena no grāmatām, ko ar dēlu esam testējuši vairākus vakarus ir britu mākslinieka Krisa Ridela krāšņā pasaka "Reiz biezā, tumšā mežā".
