Māra Zālīte luga "Lācis" un Latvijas Nacionālā teātra izrāde iekš "Teātris.zip"

 

Kārtējo reizi vakarā, gaidot, kad bērns aizies gulēt un varēšu ķerties klāt grāmatu lasīšanai, prokrastinēju sociālajos tīklos. Twiterī bija diskusija par Latvijas Televīzijā rādīto Latvijas seriālu "Sarkanis mežs" un kāds no komentētājiem bija ielicis saiti uz rakstnieces Māras Zālītes interneta vietni, kur izlasāma luga par vienu no Latvijas okupācijas laika kolaboracionistiem Vili Lāci un viņa darbiem varas amatos Latvijas okupācijas laikā. Luga "Lācis" iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī un sarakstīta īpaši teātrim, kā skaidro autore, domājot par 90 gadu jubilejas sezonu, kas pagāja ar moto “Sapnis par Latviju”, bet dažādu iemeslu dēļ iestudēta vēlāk. Izrādes pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī notika 2009.gada 14.novembrī.

Lugas pilnā versija publicēta Māras Zālītes mājas lapā 2010.gada martā ar autores komentāru kā atbilde uz “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” publicēto Ingrīdas Sokolovas rakstu par Nacionālajā teātrī iestudēto izrādi „Lācis”. Tikusi līdz lugas tekstam sāku lasīt arī to, sākumā ar ziņkārību "nu, nu, kas tad te būs", bet pēcāk jau, ieraujoties tekstā aizgūtnēm un nespējot to nolikt malā, kamēr nebiju izlasījusi visu lugu. Un te jāpiebilst, ka luga kā žanrs lasīšanai  mani vienmēr izteikti kaitinājusi, nekad neesmu spējusi lugas tekstu uztvert un paturēt prātā kā vienotu veselumu.

Māra Zālīte "Paradīzes putni"

Vienā dienā izlasīta ilgi gaidītā Māras Zālītes otrā bērnības atmiņu grāmata "Paradīzes putni". 2013.gadā lasītāji saņēma autores pirmo prozas darbu "Pieci pirksti" un palika gaidot. Mazais Sibīrijas bērns Laura dzīvo tālāk bagātās un plašās tēvu zemes PSRS nostūrī - auglīgajā Lamē. Par pirmo grāmatu nevarēju savas pārdomas uzrakstīt ilgi, savukārt par otro grāmatu nespēju tās noturēt pie sevis ne dienu ilgāk.

"Pieci pirksti" bija piecgadīga bērna skatījums uz pasauli pēc atgriešanās no Sibīrijas, "Paradīzes putni" ir turpinājums 10 gadus veca bērna acīm. Vēl aizvien pieaugušie Laurai visu atklāti nestāsta un nekas nav mainījies - par Sibīriju runāt ar svešiem neklājas, arī tuvie par šo laiku ne pārāk alkst uzzināt, labāk ir ļauties šodienai. Atņemto taču tāpat neatgūt, ne ar olu kasti, miltu maisu vai biezpiena maišeli. Viss kolhoza, vēlāk sovhoza spožums un posts krāšņi un atklāti - no žūpības un nesaprātīgas saimniekošanas līdz uzplaukumam un lielās sistēmas "čakarēšanai" pelēkā cilvēka labā. Līdz asarām sāpīgas atmiņas par to kā bija "pirms", ilgi gaidītas satikšanās, cerības un ilgas. Tik tiešām pāris reizes arī raudāju. Asaras plūda par lielajām netaisnībām pret latviešu tautu, pret lielām saimēm un katru cilvēku atsevišķi. Asaras plūda arī par sirsnību, daudzus gadus neizteiktiem un iekrātiem mīļiem vārdiem. Silti vārdi jāsaka ik dienas, citādi tie neizteikti sakrājas un sāk bojāties.

Māra Zālīte "Pieci pirksti"

Tā ir pasaule bērna acīm. Turklāt šī pasaule nav nebūt tā vienkāršākā. Māras Zālītes darbā "Pieci pirksti" izklāstīts sarežģīts vēsturisks laiks un notikumi caur maza bērna skatu punktu. „Pieci pirksti” ir bērnības atmiņu grāmata, kurā autore vēsta par atgriešanos kopā ar ģimeni mājās no Sibīrijas 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē. Atgriezties ir viens, bet kaut kā taču ir arī jādzīvo. Stāstījumam izvēlēta prozas forma, kas rakstniecei ļauj būt brīvākai nekā stingri iegrožotajā autobiogrāfiskajā žanrā. Turklāt šis ir pirmais Māras Zālītes prozas darbs. Līdz šim viņa bijusi zināma kā dzejniece un dramaturģe. Interesanti, vai ne?