Ne pirmo reizi lasu par holokaustu, par nacistu nogalinātiem ebrejiem, bet pirmo reizi grāmatas, šķiet, pašas salikušās šādā tematiskā rindā viena pēc otras. Uz lielo cilvēcisko ciešanu fona, starp stāstiem par nogalinātajiem, starp stāstiem par izdzīvojušajiem tepat Rīgā vai kādā citā valstī, starp stāstiem par nāves nometni pārdzīvojušajiem, ļoti maz biju lasījusi stāstus par vēl vienu lielu varoņu grupu - ebreju glābējiem. Par cilvēkiem, kuri uz citu cilvēku ciešanu rēķina mēģināja vairot savu bagātību nevēlos runāt. Es gribu runāt par cilvēkiem, kuri palīdzēja nesavtīgu mērķu vadīti.
Viens no šādiem cilvēkiem bija Žanis Lipke - vienkāršs cilvēks, latvietis, kurš Otrā pasaules kara laikā izglābis vairāk nekā 50 cilvēkus. Pats neesot precīzi skaitījis un, kā uzzināju grāmatu lasot, arī izglābtie paši pēc kara nav tiekušies uzturēt pastāvīgas saites ar Lipkes ģimeni. Tā teikt - kas bijis, pagājis un pagātnē arī atstājams, prom no sāpīgām atmiņām. Vismaz tāda ir mana interpretācija, kāpēc pēc kara tikai retais uzturēja saikni ar savu glābēju.
