Lolita Tomsone "Cilvēkglābējs Žanis Lipke"

Ne pirmo reizi lasu par holokaustu, par nacistu nogalinātiem ebrejiem, bet pirmo reizi grāmatas, šķiet, pašas salikušās šādā tematiskā rindā viena pēc otras. Uz lielo cilvēcisko ciešanu fona, starp stāstiem par nogalinātajiem, starp stāstiem par izdzīvojušajiem tepat Rīgā vai kādā citā valstī, starp stāstiem par nāves nometni pārdzīvojušajiem, ļoti maz biju lasījusi stāstus par vēl vienu lielu varoņu grupu - ebreju glābējiem. Par cilvēkiem, kuri uz citu cilvēku ciešanu rēķina mēģināja vairot savu bagātību nevēlos runāt. Es gribu runāt par cilvēkiem, kuri palīdzēja nesavtīgu mērķu vadīti. 

Viens no šādiem cilvēkiem bija Žanis Lipke - vienkāršs cilvēks, latvietis, kurš Otrā pasaules kara laikā izglābis vairāk nekā 50 cilvēkus. Pats neesot precīzi skaitījis un, kā uzzināju grāmatu lasot, arī izglābtie paši pēc kara nav tiekušies uzturēt pastāvīgas saites ar Lipkes ģimeni. Tā teikt - kas bijis, pagājis un pagātnē arī atstājams, prom no sāpīgām atmiņām. Vismaz tāda ir mana interpretācija, kāpēc pēc kara tikai retais uzturēja saikni ar savu glābēju. 

Frīda Mihelsone "Es izdzīvoju Rumbulā"

Kaut kā nemanot esmu ieslīdējusi holokausta tematā dziļi līdz pašām ausīm. Viss sākās ar "Aušvicas tetovētāju", kuru aizskrēju uz veikalu pirkt, nesagaidījusi atsauksmju eksemplāru no izdevniecības. Tad no sava plaukta izņēmu tur sen gaidījušo Frīdas Mihelsones stāstu "Es izdzīvoju Rumbulā", bet atsauksmi par šo grāmatu nesteidzu rakstīt. Kopš Frīdas Mihelsones grāmatas esmu paspējusi izlasīt un uzrakstīt par čehu rakstnieces Alenas Mornštajnovas grāmatu "Hana" un Primo Levi garo ceļu mājup grāmatā "Atelpa". Beidzot pienākusi kārta rakstīt arī par Frīdas Mihelsones izdzīvošanas stāstu. Par Frīdas izglābšanās stāstu rakstīšanu atliku, jo vēlējos izlasīt arī Lolitas Tomsones sastādīto "Cilvēkglābējs Žanis Lipke". Šīs abas grāmatas ir par izglābšanos no nāves nacistu organizētajā ebreju iznīcināšanas mašīnā. Viena no izglābtā puses, otra par glābēju.

Cilvēku glābēja Žaņa Lipkes memoriāls Ķīpsalā

Foto: Ansis Starks no lapas www.lipke.lv

Sestdienu nolēmu pavadīt sirdij un dvēseli tīkamās nodarbēs, jo es vienkārši esmu pelnījusi brīvdienu. Lai piedod man augstskola un atraktīvais vieslektors. Tamdēļ par manu galamērķi uzreiz pēc brokastīm trijos dienā kļuva Žaņa Lipkes memoriāls Ķīpsalā, Mazajā Balasta dambī.

Arhitekte Zaiga Gaile ir izveidojusi šo piemiņas vietu ārkārtīgi mistisku un askētisku, kas mudina uzkavēties, lai izpētītu katru stūrīti. Melnā ēka bez logiem atgādina uz mutes apgāztu zvejnieku laivu, lieliski iederas apkārtējā vidē un simbolizē tumšās pagātnes liecību slepenību.