Frīda Mihelsone "Es izdzīvoju Rumbulā"

Kaut kā nemanot esmu ieslīdējusi holokausta tematā dziļi līdz pašām ausīm. Viss sākās ar "Aušvicas tetovētāju", kuru aizskrēju uz veikalu pirkt, nesagaidījusi atsauksmju eksemplāru no izdevniecības. Tad no sava plaukta izņēmu tur sen gaidījušo Frīdas Mihelsones stāstu "Es izdzīvoju Rumbulā", bet atsauksmi par šo grāmatu nesteidzu rakstīt. Kopš Frīdas Mihelsones grāmatas esmu paspējusi izlasīt un uzrakstīt par čehu rakstnieces Alenas Mornštajnovas grāmatu "Hana" un Primo Levi garo ceļu mājup grāmatā "Atelpa". Beidzot pienākusi kārta rakstīt arī par Frīdas Mihelsones izdzīvošanas stāstu. Par Frīdas izglābšanās stāstu rakstīšanu atliku, jo vēlējos izlasīt arī Lolitas Tomsones sastādīto "Cilvēkglābējs Žanis Lipke". Šīs abas grāmatas ir par izglābšanos no nāves nacistu organizētajā ebreju iznīcināšanas mašīnā. Viena no izglābtā puses, otra par glābēju.

1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī nacistu organizētās akcijās Rumbulā tika noslepkavoti 25 tūkstoši ebreju. Frīda Mihelsone (dz. Fride; 1906—1982) 1941. gadā kopā ar daudziem citiem ebrejiem tika ieslodzīta Rīgas geto. Ebreju masveida slepkavošanas akcijā Rumbulā 1941. gada 8. decembrī viņai izdevās izglābties, paslēpjoties zem apavu kaudzes. Trīs gadus Frīda slēpās mežos un pie cilvēkiem, kuri viņai palīdzēja izdzīvot.

Šī grāmata ir pašas Frīdas Mihelsones sarakstīta divreiz. Pirmos pierakstus piecdesmitajos gados iznīcināja čekisti, kad apcietināja viņas vīru un veica dzīvoklī kratīšanu. Otro atmiņu pierakstu no jidiša krievu valodā tulkoja un literāri apstrādāja Dāvids Zilbermans, 1971. gadā rokraksts nokļuva Izraēlā un pēc dažiem gadiem nāca klajā grāmata "Es izdzīvoju Rumbulā". Septiņdesmito gadu beigās grāmata izdota angļu valodā, bet līdz latviešu valodai grāmatai bija jāgaida gari gadi - pirmizdevums latviešu valodā bija 2014.gadā.

Frīda Mihelsone izdzīvoja ar labu cilvēku gādību un pašaizliedzību bez vēlmes iedzīvoties uz viņas rēķina. Viņa izdzīvoja arī tāpēc, ka bija viena, labi runāja latviešu valodā un labi šuva. Brīžiem sieviete ir balansējusi uz pieķeršanas robežas, bet neizskaidrojamā kārtā vienmēr spējusi izbēgt un izvairīties no nāvīga likteņa. Pēc kara, Latviju pārņemot padomju režīmam, Frīda gan cieta vēlreiz, kad viņas vīrs apsūdzēts pretvalstiskā rīcībā un nosūtīts spaidu darbos uz Sibīriju. 

"Es izdzīvoju Rumbulā" ir ļoti dokumentāls stāsts, līdztekus personiskajiem pārdzīvojumiem, attiecībām ar glābējiem, izdzīvošanas niansēm, šajā grāmatā ir daudz par norisēm apkārt, kopējais fons. Patiesībā tieši šī stāsta daļa ir tik detalizēta, ka nešķiet īsti ticama. Proti, šie faktoloģiskie un notikumu izklāsti sajūtu līmenī ir kā pierakstīti no informācijas, kas uzzināta jau pēc kara, pēc slēpšanās vai Mihelsones atmiņu literārā apdarinātāja pievienotas. Taču tieši šis elements emocionālu atmiņu stāstu padara vēstures muzeja eksponātu (bez jebkādas garlaicīguma un negatīvas pieskaņas šim apzīmējumam).

Grāmatā "Es izdzīvoju Rumbulā" ļoti liels uzsvars likts uz to, cik zvērīgi un naski pakalpot nacistiem bija vietējie, cik daudz latviešu valodas viņa dzirdējusi starp slepkavām, kā latvieši bijuši galvenie visos nāves darbos. Šī grāmata ir sāpināta cilvēka niknais sauciens, kurā sajūtams arī Padomju laika naratīvs. Lasītājs nedrīkst aizmirst, ka holokaustu izdzīvojušajiem ebrejiem bija jādzīvo Padomju režīmā, kur viņus atkal uzlūkoja ar aizdomām. Attiecīgi arī tajā laikā pierakstītās atmiņas nedrīkst atraut no laika, kurā tās rakstītas.

Lai savas izjūtas sabalansētu un nepaliktu tikai vienā galējībā - latvieši bija slepkavas, kuri īpaši pat nebija jāmudina uz izrēķināšanos ar ebrejiem, jālasa arī citas grāmatas. Holokausts ir šausminoša vēstures daļa, taču nevēlos palikt ar mūžīgu kauna sajūtu par latviešiem kā tautu. Kontrastam būs stāsts par Žani Lipki, kurš no nāves glāba ne tikai ebrejus. Taču par Lipki, veidošu citu bloga ierakstu.