otrdiena, 2020. gada 4. februāris

Sofi Oksanena "Norma"

Manā lasāmvēlmju Somu rakstnieces Sofi Oksanenas darbi bija vairāki. Grāmata "Staļina govis" veikalos vairs nav nopērkama un to vēlos izlasīt gan iekļautās vēstures dēļ (soma un igaunietes jauktā ģimenē audzis bērns padomju mērces reālijās), kas turklāt ir gandrīz vai autobiogrāfiska, gan tamdēļ, ka stāsts arī ekranizēts. Savukārt "Norma" mani piesaistīja ar anotācijā iepīto kacekli par maģiskiem matiem un noslēpumiem. Laimīgā kārtā "Norma" pieejama lasīšanai elektroniskajā bibliotēkā www.3td.lv. Uz grāmatu klubiņa februāra tikšanos mums jālasa tā dēvētie "cosy detectives", ieskatījos savā sarakstiņā no tā, ko gribu kādreiz izlasīt iekš e-bibliotēkas un domāts, darīts ķēros klāt Normai un tam, kā viņa meklēs mātes patiesos nāves iemeslus. Nav taču Norma nekāda profesionālā izmeklētāja, tad jau grāmata varētu ielīst "cosy detectives" lauciņā? Nekā nebija. Februāris jau sācies, bet nekāds omulīgais detektīvs man rokās vēl nav trāpījies.


Kas tad ir "Norma"? Kā vēlāk lasu citu lasītāju atsauksmēs, tā ir grāmata, kas pieskaitāma tā dēvētajam "Finnish weird" jeb "somu dīvainību/pārdabiskā" žanram. Apdomājot izlasīto grāmatu, man nav pamata apšaubīt šādu apzīmējumu, jo dīvainā un pārdabiskā tur bija gana daudz. Tas tiek dēvēts par pilnīgi citādu Oksanenas romānu, taču pati salīdzināt nevaru, jo šis ir pirmais autores darbs, ko lasu es.


Normas mamma Anita metusies zem metro vilciena, ko lasītājs uzzina jau pirmajās lappusēs, stāvot ierastajā bēru kņadā blakus sērojošajai meitai. Taču Norma netic, ka mamma to būtu izdarījusi apzināti. Norma uzskata, ka tā bijusi slepkavība un ķeras pie nepateiktā šķetināšanas. Taču Normai ir vēl kas atšķetināms - tie ir pārdabiskā tempā augoši mati. Ja ar to vēl ir pat maz, tad mati gluži vai dzīvo paši savu dzīvi, vijas un spēj pat nogalināt, bet, tos pīpējot, var apreibināties. Norma arī spēj saskatīt cilvēkā melno jeb tuvojošos nāvi un vispār pēc citu cilvēku matu smaržas noteikt par šiem cilvēkiem ļoti daudz ko.

Šajā romānā ir ārkārtīgi daudz iesaistīto un pieminēto personu. Pirmās nodaļas lasīju un īpaši par to nesaspringu, taču jau drīz sapratu, ka esmu apmaldījusies. Šķīru atpakaļ jau izlasīto un sāku pierakstīt visus jaunos tēlus un pamazām atklāto informāciju par tiem, savstarpējās saiknes un radniecības. Labi, ka nebija jāpieraksta pārāk ilgi, līdz tik atklāti visi galvenie tēli, tomēr sākotnējais sajukums radās un arī visā pārējā grāmatas apjomā ik pa laikam tika iemesti jauni otrā plāna tēli, īpaši nepaskaidrojot viņu saiknes, izcelsmi un tikpat ātri tos arī likvidējot. Šāda metode manī turēja pastāvīgu trauksmi un stresu, bieži apjautu, ka neko nesaprotu. Šādos brīžos saņēmos, tiku pāri nezināmajam, cerot, ka drīz autore kaut ko paskaidros plašāk.

Nedaudz sižetu un notikumus sāk izskaidrot Normas atrastās video vēstules no mātes. Taču kopumā es kā lasītāja bieži biju apjukusi un sadusmojusies par to, ka nesaprotu sižeta attīstības virzienu vai samezglojumus. Un te nebija runa par kaut kādu intrigu, ko autors rada lasītājam, bet gan par dīvainiem maznozīmīgiem iespraudumiem. Neradās iespaids, ka katrs Sofi Oksanenas uzrakstītais teikums ir svarīgs, ka grāmata bez tā zaudēs ko būtisku. Arī beigas man šķita tādas piefrizētas, īsti neko neatrisinošas, viegli ekranizējamas video formātā.

Īsumā, bija interesanti palasīt kaut kādus fragmentus par somu emigrācijas vēsturi, par vēstures leģendām, interesanta šķita arī tā stīga, kura ievibrē sieviešu ekspluatācijas jautājumus gan skaistumkopšanas jomā, gan saistībā ar sieviešu vardarbīgu izmantošanu surogātgrūtniecībām, kā arī lielo naudu aiz šiem biznesiem. Taču kopumā esmu vīlusies. Plinti gan krūmos nemetu un Oksanenu kā autori priekš sevis "nenorakstu" uz "nav mana tējas krūzīte" kategoriju. Ja trāpīsies pa rokai "Staļina govis", tās noteikti izlasīšu, bet diez vai apzināti meklēšu kādus citus latviešu valodā tulkotos Oksanenas romānus.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru