"Pieaugušie visu zina, – teica Ruksis. – Un nebaidās no tumsas. Viņi kopā padzertu tēju un aprunātos. Un visu izspriestu." /120.lpp./
Ir grāmatas, kuras jālasa noteiktā vecumā. Viljama Goldinga (William Golding) "Mušu valdnieks" ("Lord of the Flies") varētu būt viena no tām. To vajadzētu lasīt pusaudžu gados vai agrā jaunībā — laikā, kad vēl tic, ka pasaule ir vienkārša, bet pieaugušie tikai bojā dzīvi ar saviem likumiem un ierobežojumiem. Varbūt ar šo grāmatu tad varētu iegūt apziņu, ka pieaugušie tomēr nav tik slikti un nevajadzīgi. Lasot "Mušu valdnieku" vecumā pēc trīsdesmit, sajūta ir cita, jo ir pieredze, kas iemācījusi - tumsa cilvēkā patiesībā nav nekāds izdomājums un sāc saskatīt tekstā arī politiku.
Goldings romānu "Mušu valdnieks" sarakstīja 1954. gadā. Tas bija laiks, kad cilvēce vēl tikai sāka apzināties Otrā
pasaules kara traumas. Tajā var saskatīt arī britu koloniālisma ēnas jeb vēlmi "civilizēt mežoņus", kas šajā gadījumā ir daļa no bērniem. Galu galā, kas tad īsti ir civilizācija? Vai to rada tikai noteikumu kopums, ko var iznīcināt bailes un dusmas?
