Romānā “Mazpilsētas meitenes” Santa Irbe precīzi
notver deviņdesmito gadu noskaņu. Lai arī pati tajā laikā biju mazs bērns,
daudz ko redzēju no sēdoša suņa augstuma, tomēr atceros, ka deviņdesmitie gadi
bija pilni pārmaiņu. Šis ir stāsts par laiku, kas mainīja daudz ko, bet ārējās
pārvērtības ir tikai fons tam, kas notiek jaunas meitenes prātā.
Stāsta centrā ir divas draudzenes, no kurām viena, stāsta balss,
paliek anonīma, sevi atklājot vien ar iniciāļiem I.C. Abas vēlas kļūt par
rakstniecēm, tāpēc viena otrai ir gan domubiedres, gan konkurentes. Šīs
attiecības ir kā spogulis, kurā labi parādās tīņu pasaules skatījuma pretrunas. Tur ir vēlme izcelties un vienlaikus iederēties, būt radošai un unikālai, bet arī
saprastai un pieņemtai. Lasot, brīžiem rodas doma, ka varbūt draudzene Jana ir tikai
galvenās varones iztēles auglis. Bet par to kādā brīdī
sāka prātot arī pati I.C., tāpēc neesmu oriģināla ar šo prātojumu.
