svētdiena, 2013. gada 26. maijs

Džefrijs Jūdžinidess "Laulību sižets"

Dzīvot laulībā ar maniakālo depresiju ir šīs grāmatas patiesais laulību sižets.

"Cilvēks nevar glābt citu cilvēku.Cilvēks var glābt tikai sevi."
/Džefrijs Jūdžinidess/
 
Kā es to redzu. Lai cik biedējoši banāls neizskatītos grāmatas vāks un nevilinošs tās nosaukums, atgādinot lētu dāmu lubeni, šo darbu lasīt ir aizraujoši. "Laulību sižets" ir kas vairāk par laulībām, tas ir stāsts par literatūru, reliģiju, bioloģiju un cilvēku savstarpējām attiecībām, kas jāveido smagas neārstējamas slimības ietekmē.

Stāsta darbība savu norisi sāk ASV astoņdesmitajos gados, kad Jūdžinidess lasītājus iepazīstina ar vairākiem koledžas izlaiduma gaidās dzīvojošiem jauniešiem, kuri vienlaikus domā, ko ar savu dzīvi iesākt tālāk.
Mičels Grammatikus ir nupat pabeidzis reliģijas studijas, kurš dodas apceļot pasauli, lai meklētu reliģiskās atklāsmes un atrastu sevi.

Madlīna Hanna studējusi literatūru sūta pieteikumus maģistrantūras studijām Jeilā un uz citām prestižām universitātēm, bet darba nosaukums ir tieši saistīts ar Madlēnas studiju noslēguma darba tēmu. Man vienmēr patīk minēt, kāpēc kādas grāmatas nosaukums ir tāds, kāds viņš ir un ārkārtīgi nepatīk neatrast atbildi uz šo jautājumu.

Savukārt ārkārtīgi gudrais un pievilcīgais biologs Leonards Bankheds saņēmis stipendiju darbam zinātniskā laboratorijā Keipkodā.

Šie trīs ir galvenie darba "Laulību sižets" varoņi, kuri cīnās ar dēmoniem gan paši sevī, gan citos. Kurš mēģina glābt kuru no šiem trim visskaidrāk izpaužas, šķiet, tieši Madlīnas un Leonarda attiecībās. Tomēr, manuprāt, arī Leonards savā ziņā glāba Madlīnu un Mičels gan Leonardu, gan Madlīnu - izveidojiet no šī trio visas iespējamās kombinācijas, kur visi viens otru lielākā vai mazākā mērā cenšas no kaut kā glābt.

Tomēr patiesā dziļā doma slēpjas tajā, ka neviens nevar izglābt kādu citu un katram jāglābjas pašam par sevi - tā var būt bērnības trauma, tā var būt pārlieku labā audzināšana, tā ir psihiska saslimšana,  vai tas vienkārši ir kaut kas vārdos neizsakāms, kas žņaudz dvēseli.

Šī ir jau nez kurā grāmata, kurā man Indijas sižeta līnija ieķeras kā dadzis matos un liek vēlēties paskatīties uz šo pasauli arī pašai. Nezinu, vai tāpēc, ka tā ir Indijas īpašā maģija, vai tāpēc, ka vienkārši šī tēma nāk pati pie manis, vai tāpēc, ka tas ir tālu no mājām.

"Ir grāmatas, kas sasniedz lasītāju cauri dzīves troksnim un sagrābj aiz apkakles, lai runātu tikai vispatiesāko patiesību."

/Džefrijs Jūdžinidess/

Lai arī citiem grāmatu lasītājiem, kā manīju atsauksmēs, ir traucējusi saraustītā stāsta lēkāšana laikā turp un atpakaļ, manā skatījumā, lēkāšana ir tieši tik mērena, lai palīdzētu izprast. Jautājumi par varoņu rīcību vai notikumiem, kas pašā sākumā paliek neatbildēti, mazpamazām atklājas stāsta turpinājumā, kas arī rada šo lēkāšanu turpu šurpu. Tomēr arī mums apjausma par kādiem notikumiem un to cēloņsakarībām nāk vien pēc laika, kad atkal un atkal esam kaut ko apcerējuši un apmuļļājuši prātā. Vislabāk notikumus atklāt ir tad, kad tiem ir vislielākā nozīme stāstā un tā dara arī Jūdžinidess.

Savukārt stāsta beigas, manuprāt, šoreiz ir īsti tādas, kas pieliek punktu un neliek vēlēties vēl ko vairāk. Protams, ikkatram stāstam gribas ieskatīties vēl aiz ādiņas, lai uzzinātu, ko tālāk. Tomēr ne vienmēr ir tā, ka pēdējais grāmatas vārds patiešām ir tāds, kas liek saprast, ka stāsts ir beidzies.

Džefrijs Jūdžinidess (1960) ir amerikāņu rakstnieks, 2003. gadā par romānu “Midlseksa” saņēmis Pulicera prēmiju, latviski izdots arī viņa pirmais romāns “Jaunavu pašnāvības”. Viņa darbi tulkoti vairāk nekā 34 valodās un izdoti daudzās pasaules valstīs.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru