Stīvens Kings "Zvēru kapiņi"

Neesmu šausmu cienītāja ne literatūrā, ne filmu pasaulē. Šausmas mani ārkārtīgi iespaido un turpina sekot arī miegā, tāpēc, zinot savu prātu, parasti no šausmām izvairos. Tomēr ar Stīvenu Kingu nu reiz bija jāiepazīstas, kaut vai tikai tāpēc, lai saprastu - par ko visi runā un kāpēc sajūsminās. Kāpēc Stīvenu Kingu mēdz dēvēt par šausmu karali? Sapratu. Izlasīju Stīvena Kinga "Zvēru kapiņi" un, lai arī vairāki cilvēki man teica, ka tas nav gluži labākais Kinga darbs, atzīstu to par labu esam. Šī grāmata nav nekas jauns, īsteni Kinga pazinēji to jau sen ir izlasījuši, taču man tā ir iepazīšanās ar autoru un viņa stilu. Lasīšanas gaitā mani nepameta sajūta, ka vismaz fragmentāri kaut kad sen esmu redzējusi šīs grāmatas 1989.gada ekranizāciju, taču neko daudz no tās neatceros. Turklāt pirms dažiem mēnešiem iznākusī jaunā filma no šīs grāmatas arī ir gana labs iemesls vispirms izlasīt pašu tekstu. Īsāk sakot - grāmata "Zvēru kapiņi izlasīta", tagad jāsagatavo popkorns un jānoskatās arī divas filmas.

Džastins Kronins "Divpadsmit"

Šķita pavisam nesen, bet izrādās jau sen, lasīju Džastina Kronina "Pāreja", ko aprakstīju šeit. Toreiz alku pēc grāmatas turpinājuma un tagad to arī esmu sagaidījusi. "Divpadsmit". Pirmajā no triloģijas grāmatām nonācām samērā tuvā nākotnē, otrajā autors mūs noved jau simts gadus tālā nākotnē.

Marks Hedons "Savādais atgadījums ar suni naktī"

Iepriekš esmu rakstījusi, ka man nepatīk dalīt grāmatas izteikti "pieaugušo" un "bērnu" literatūrā. Šoreiz Marka Hedona "Savādais atgadījums ar suni naktī" ir izteikts piemērs tam, ka ir grūti nodalīt, kur beidzas bērnu literatūra un, kur sākas pieaugušajiem domātie darbi. Šis stāsts ir par 15 gadus veco Kristoferu, kuram ir garīgā atpalicība, nepatīk dzeltenā un brūnā krāsa un citu cilvēku pieskārieni. Zēns dzīvo Lielbritānijā un viņam patīk suņi. Kad viņš atrod kaimiņienes pūdeli nogalinātu ar dārza dakšām, viņš sāk rakstīt "asiņainu šausmu romānu" un veic detektīvizmeklēšanu.