"Grāmatu smarža ir nomierinoša. Grāmatas neuzbrūk. Grāmatas nesastāda sarakstus, kas jāizved. Grāmatas negrib izpist un pēc tam nepamet.
Magdalēna stāv pie bibliotēkas loga un skatās uz ielu. Drīz nāks skolēni. Pavasara saule mirdz. Ir jābūt laimīgai. Tā taču ir mīlestība. Vienalga, ka viņam nav mīlestības. Prostji dorogaja. Un pēc brīža: ti točno znaeš, što eto moi?" / 92.lpp./
Ar romānu "Stikli" sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" dzejniece Inga Gaile debitēja prozas žanrā. Nupat pie lasītājiem nonācis jauns autores romāns "Skaistās". Nepieminu "Stiklus" tāpat vien, aiz nav ko darīt. Jaunais romāns ir turpinājums labi iesāktajam darbam. Acīmredzot, autore nav spējusi tikt vaļā no pirmajā grāmatā ieliktajiem varoņiem, norakstīt tos no sevis nost. Romānā "Stikli" iepazītais ārsts Kārlis Vilks un viņa paciente (bērna māte) Magdalēna, kā arī vairāki citi tēli dzīvo arī romānā "Skaistās". Šim traģiskajam cilvēku kopumam pievienojas vēl vairāki varoņi, visiem, pirmās personas formā izklāstītajiem, notikumiem un pārdomām norisot dažādās vietās laika posmā no 1941. gada līdz 2006. gadam.
Otrā pasaules kara zvērību sekas ķēdītē pamazām aizved lasītāju līdz mūsdienām un parāda dažādos veidus, kā cilvēki mēģina tikt galā ar pārestībām, ar traumām, kā mēģina tikt galā paši ar sevi. Skaistumam vajadzēja būt kā garantētas laimes solījumam, dažām sievietēm skaistums bija glābiņš caur ciešanām. Tās, kurām skaistuma nebija, uz glābšanos, kaut caur netīkamiem darbiem, nevarēja pat cerēt. Lai lemj lasītājs - skaistums ir bijis šo romāna varoņu glābiņš vai posts?
Lai arī romāns sadalīts trīs lielās nodaļās - Violeta, Magdalēna un Duks - tēlu daudzums šeit ir ievērojami lielāks, pie skaitļa desmit man viss nojuka. Katrā nodaļā gadu skaitļiem atdalītos mazākos teksta fragmentos parādās aizvien jauns runātājs un notikumu perspektīva. Violeta Dofina ir Rāvensbrikas koncentrācijas nometnē par politiskiem pārkāpumiem ieslodzīta sieviete. Magdalēnu jau esam iepazinuši no "Stikliem", viņa kļuvusi nedaudz vecāka un aizvien ir tādā dīvainā gara un prāta stāvoklī, kā viņu atstāja Kārlis. Arī Duks ir sieviete - Magdas mazmeita. Ja godīgi, tēlu daudzums man tomēr traucēja koncentrēties un uztvert šo romānu kā vienotu veselumu. Taču spēju novērtēt katra atsevišķa tēla vietu un dabu grāmatā.
Pabeidzot lasīt "Stiklus" šķita, ka stāsts ir noslēdzies, nebija sajūtas, ka šim romānam un tēliem vajag turpinājumu. Tomēr slikts tas turpinājums nemaz nav. Romāns "Skaistās" ir spuraināks, mežonīgāks, agresīvāks, taču ne tekstā uzbūvē, bet gan paustajā attieksmē, leksikā un ieliktajā dvēselē. Atbilstoši izklāstītajiem notikumiem, tas nav nekāds maigais debesmannas un piena kārtojums. Tā ir dusmīga grāmata. Dzejiskās prozas rindās ietērpta tēlu pašanalīze nav viegla lasāmviela, taču arī uz asarām īsti nespiež.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru