ceturtdiena, 2020. gada 23. janvāris

Endijs Vīrs "Marsietis"

Vai es jau esmu paudusi savu sajūsmu par to cilvēku grupu, ko satieku ik mēnesi, lai parunātu par izlasīto? Īss prieka spiedziens par to vēlreiz un ķeros pie grāmatas apskata. Grāmatu lasītāju un apspriedēju klubiņā Ziemassvētku noskaņās rīkojām "slepeno draudziņu" grāmatu aizdošanas spēli. Mans slepenais draudziņš man bija sarūpējis Endija Vīra "Marsietis". Turklāt dāvana tika pasniegta oriģinālā veidā - iesaiņota brūnā papīrā un alumīnija folijā un ar piestiprinātu kartupeli. Sākumā domāju, ka tā ir atsauce uz manu tam mēnesim lasīto tematisko grāmatu "Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība", taču, atplēsusi iepakojumu, sapratu, ka tā nav. Jau biju redzējusi filmu "Marsietis" ar Metu Deimonu galvenajā lomā, tāpēc jau zināju, ko lasīšu. Tas, ka biju filmu redzējusi, jāatzīst, bija arī apgrūtinājums. Man nebija stimula nolikt malā kādu citu grāmatu un nekavējoties ķerties pie "Marsieša".


Marks Votnijs ir astronauts, kurš nejauši palicis uz Marsa un pārējā komanda, priekšlaicīgi pārtraukusi misiju, devusies atpakaļ uz Zemi. Jāpiebilst, ka nejaušā palikšana nav saistīta ar kādu stulbu joku vai nereālu autora fantāziju. Spēcīgas vētras laikā uz Marsa Votnijs ievainots un pārējie, pazaudējuši viņu putekļu mākoņos, pēc kolēģa dzīvības sistēmu rādījumiem secina, ka Marks miris. Lēmums nav viegls, taču komanda dodas atpakaļ bez Marka. Katrs kilograms uz kosmosa kuģa ir svarīgs un līķa svars (pat, ja līķi atrastu) būtu tikai lieks balasts. Kā gadījies, kā ne, Votnijs tomēr ir izdzīvojis un lasītājs var iepazīties ar viņa dzīvi neparastajā vidē no astronauta ierakstiem borta žurnālā. Lai šis stāstījums nebūtu tikai dienasgrāmatas tipa monologs, drīz parādās arī NASA vadības centra darbinieku sarunas, kad izveidoti sakari ar Zemi, arī Votnija vēstules kolēģiem uz "Hermeja" kosmosa kuģa, uzrodas arī ķīnieši, kas palīdz palaist kosmosā zondi ar pārtikas rezervēm garākam zvaigžņu ceļojumam, nekā sākumā plānots. 

Lai arī šo stāstu autors varējis izvērst arī kā traģisku drāmu, viņš ir izvēlējies radīt nopietna temata darbu ar komēdijas elementiem. Joki ir atsvaidzinoši, tēla domas balansē uz ārprāta un melno joku robežas. Katrā gadījumā, lasītājs, manuprāt, negarlaikojas, sekodams līdzi Marka Votnija izglābšanās stāstam. Kādu brīdi nevarēju saprast, vai man patīk stilā ļoti brīvais Māras Poļakovas tulkojums, kurā biezā slānī bija dažādi interesanti, bet ne gluži literāri vārdi, piemēram, mašiņš (= mašīna, transportlīdzeklis). Taču nolēmu šīs šaubas mest no prāta ārā un ļauties tam, ko šāda valoda dara ar lasītāja teksta uztveri.

Atbilstoši tam, ka galvenais tēls cīnās par izdzīvošanu uz planētas Marsa, kur ir no Zemes atšķirīga atmosfēra, spiediens, klimatiskie apstākļi utt., teksts ir piesātināts ar dažādiem aprēķiniem par masām, vielu koncentrācijām, spiedieniem un ko tik vēl ne. Neesmu es aprēķinu cilvēks, tāpēc raiti slīdēju ar acīm šīm rindkopām pāri, daudz neanalizējot. 

Galvenā doma, ko paņemu sev līdzi no šīs grāmatas - nesatraukties par visu reizē, atmetot kādu ideju kā nereālu, tā vietā risināt problēmas pa vienai un beigās ideja var izrādīties pat ļoti īstenojama. 


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru