"Vienpadsmit gadus veca paranoja ir jaudīga. Vienpadsmit gadus vecs atvieglojums ir eiforisks"
Grāmata, kuru kā fantastisku slavē daudzi lasītāji. Grāmata, kuru regulāri kāds vēlas nopirkt un neatrod lietotu grāmatu maiņas un tirgošanas grupās. Grāmata, kuras papildmetienu septiņus gadus pēc tam, kad tā primo reizi izdota latviešu valodā, sagaidīja ar lielu sajūsmu. Tā ir grāmata par mīlestību pret grāmatām. Markuss Zusaks "Grāmatu zagle". Nu nav jau tā, ka tā ir grāmata tikai par grāmatām, tā būtībā ir grāmata par vēsturi, par vāciešiem Vācijā Otrā pasaules kara laikā, par ebrejiem un to, ka caur pilsētu dzīvu nomocīto ebreju kolonnas ne visiem vāciešiem sagādāja prieku.
Galvenā stāstītāja ir nāve un tas šajā grāmatā ir īpaši. Nāvei Hitlera Vācijā un kara plosītajā pasaulē nudien bija daudz darba un nepavisam nebija laika ziņkārības dzītai uzkavēties un pavērot tāpat vien, nesagaidot pēc vērošanas arī dvēseli promnešanai. Tomēr kaut kā nāvei acīs patrāpījusies Līžele Memmingere un viņas dzīvē notiekošais. Attiecīgi caur nāves stāstījumu (kā viņa to visu uzzināja, neminot meitēnam visu laiku uz papēžiem, lasītājs izlasa grāmatā pats) arī es varu iepazīties ar Līželi parastiem cilvēkiem nabadzīgā priekšpilsētā hitleriskās Vācijas laikā.
