Visas pasaules grāmatas un pat ne visas dzimtajā valodā iznākušās grāmatas viens cilvēks savas dzīves laikā nevar izlasīt. Cenšos šo domu pieņemt, cenšos ar to dzīvot un sadzīvot. Taču tas nekavē mēģināt aptvert vismaz tik daudz, cik iespējams. Par rakstnieku, dzejnieku un tulkotāju Dzintaru Sodumu (1922–2008) biju dzirdējusi vai lasījusi saistībā ar Soduma balvu literatūrā, bet galvenokārt saistībā ar viņa veikto apjomīgo darbu - īru rakstnieka Džeimsa Džeisa darba "Uliss" tulkojumu. Informatīvajos avotos Sodums tiek slavēts kā noteikti jau skolas solā izlasāms autors. Savukārt "Uliss" tiek dēvēts par iespējams garlaicīgāko grāmatu, bet arī noteikti izlasāmu. Vienlaikus, kā izskatās, pavisam nedaudzi spēj ar "Ulisu" tikt galā. Arī es mēģināju pāris fragmentos ielasīties, bet īsti nesanāca, nebija "mana tējas tase". Bet ko nu par to, kas par Sodumu man nav zināms. Jācenšas pateikt, ko par viņu uzzināju, izlasot grāmatu "Post Scriptum". Šajā grāmatā ir gan iepriekš nepublicēti fragmenti no rakstnieka paša tekstiem, kaut kas no tā, ko viņš pats sauca par "kompostu", gan arī, tādam lasītājam un Soduma nezinātājam kā es, ļoti noderīgi citi teksti - literatūrpētnieces Kristas Annas Belševicas skatījums uz Dzintara Soduma daiļradi un izlases sastādītājas (viņa bija arī tuva rakstnieka uzticības persona) Noras Ikstenas eseja par Dzintaru Sodumu.
