Tikai nesen sāku sev atļaut grāmatas neizlasīt līdz galam, ja tās mani neaizrauj. Varētu teikt, ka es tikai nesen sāku cienīt savu laiku. Parasti par grāmatām, kuras neesmu izlasījusi līdz galam, nerakstu blogā neko, taču šoreiz no šī principa atkāpšos kaut vai tāpēc, lai vēlāk būtu kur paskatīties, kas man nav paticis. Nupat esmu aizvērusi Ingas Žoludes romānu "Materia botanica", tā arī neiejutusies sižetā, neiepazinusi tēlus un nespējot saskatīt šī darba vērtību manā dzīvē. Šī grāmata ir nominēta Latvijas Literatūras gada balvai prozas kategorijā un ir vienīgā no četrām nominantēm, ko nebiju lasījusi un tāda arī paliks. Es nevaru teikt, ka grāmata ir slikta. Tā ir savdabīga, bet mani neuzrunāja, neaizrāva un es to gluži vienkārši ne-sa-pra-tu. Un nevar teikt, ka es nemēģināju ar šo darbu runāt un tajā ierakties kā siltā pavasara augsnē. Mēģināju, ilgi. Vairs nespēju.
