Mets Heigs "Neiespējamā dzīvība"

Ir grāmatas, kuras lasa kā stāstu. Un ir grāmatas, kurās iegrimst kā ūdenī. Brīžiem silti, brīžiem auksti, brīžiem aizraujas elpa. Meta Heiga (Matt Haig) “Neiespējamā dzīvība” (The Life Impossible) man bija otrā veida pieredze. Tā atgādināja sen lasīto Kristofa Onodibio “Ienirt”. Mazliet sižetā, jo arī Meta Heiga darbā ūdenim ir liela loma, bet kopumā gan jāsaka, ka tā līdzība visvairāk ir sajūtu ziņā. Arī Heigs runā par prātu, kurā nirt, kuru paplašināt un turēt atvērtu dažādām versijām. Arī te ir satricinājumi, kas cilvēku sašķeļ un vienlaikus veido no jauna. Un vēl Heiga grāmatās ir tik daudz citātu, ko izrakstīt, ka beigās sanāk veidot atsauksmi tieši ap tiem. Kāds varbūt kādreiz pasmīn par viedumu, kas jau "velk" uz klišejām Koelju stilā, bet man šķiet, ka viss atkarīgs no perspektīvas. Galu galā ticu, ka ikkatra grāmata pie sava lasītāja nonākt tieši lasītājam īstajā un piemērotākajā brīdī. Ja kāds literārais darbs tevi vēl neuzrunā, mudina uz ironiju vai liek smīkņāt, visticamāk, tev vēl nav īstais brīdis priekš tās.

Šī stāsta galvenās varones Greisas dzīvē ir bijuši tik daudzi satricinājumi, ka padarījuši viņu nejūtīgu. Taču Heigs uzsver, ka just ir svarīgi, sajūta pati par sevi ir eksistences pamatforma: "Un dzīvošana bez sajūtām... kas gan tas ir? Kas tas ir? Vienkārši sēdēt tur. Būt kā galdiņam slēgtā restorānā, nebeidzami gaidīt, līdz kāds pie tā apsēdīsies." /16. lpp./ 

Varbūt tāpēc daudzas lappuses tālāk īpaši emocionāli ieskanas Greisas teikums par otru cilvēku blakus: “Ja kāds tev ir līdzās, tas ir lieliski. Šis cilvēks ir kā satricinājuma absorbētājs, kad esi pieredzējis kaut ko vājprātīgu.” /158. lpp./ Mēs bieži runājam par mīlestību, par tuvību, bet reti runājam par šo amortizējošo funkciju. Par cilvēku kā drošības spilvenu brīdī, kad dzīve ietriecas tevī ar pilnu jaudu. Galu galā jau senie latvieši teica, ka dalīta bēda ir pusbēda, bet dalīts prieks ir dubults prieks.

Liels tematiskais loks, kas šajā grāmatā ieskanas, ir matemātika. Greisa ir pensionēta matemātikas skolotāja un viņa paļaujas uz šo zinātni kā kārtības pamatakmeni brīžos, kad domas grib nevaldāmi auļot un emocijas pārrauj vienaldzības aizsprostu. “Kārtīgi zināt matemātiku nozīmē zināt vienīgo droši zināmo lietu. Politikā, socioloģijā, vēsturē un psiholoģijā ir fakti, kurus iespējams interpretēt. Toties matemātikā fakti ir vienkārši fakti. Tur nav nekādas strīdēšanās. Nav tādas kreisā spārna vai labā spārna algebras. Ģeometrijā nav grēka, un trigonometrijā nav vainas apziņas.” /56. lpp./

Un vēl man patika ar mūziku saistītais virziens šajā grāmatā. Autors cilvēkus salīdzina ar mūziku. "Cilvēki ir kā skaņdarbi. Mēs nedzirdam tos, jo tikai retais tos atskaņo pārējiem. Tomēr prāts spēlē pats savas notis, un Martai bija sajūta, ka viņa ir iestrēgusi minorā. Tāpat kā visiem pārējiem, arī Martai bija sava melodija, sava pamattēma. Mana tēma allaž bija bijusi vainas apziņa, Martas - sajūta, ka viņa nav pamanīta, nav izraudzīta." /221.lpp./

Par mūziku runājot, sev raksturīgi, ne uzreiz pamanīju, cik daudz dziesmu un izpildītāju tiek pieminēts tekstā. Kad attapos, biju jau krietni pāri pusei grāmatas. Kurš gan tādā brīdī vairs gribētu lasīt no jauna tikai, lai atrastu tekstā pieminēto mūziku? Taču paveicās, ka bijis kāds grāmatu klubiņš, kas jau salicis pieminēto dziesmu sarakstu, un turpmākai lasīšanai man bija muzikālais fons. Varbūt kādam noder, tad meklējiet iekš Spotify "The Life Impossible Playlist by The Boozy Book Club".

Heigs šajā romānā daudz runā par prātu. Tas ir kā tumša okeāna dzelme, kā neizpētītā Mariannas dziļvaga, un svarīgi turēt prātu atvērtu dažādām pieredzēm. Telepātija, telekinēze, gaišredzība. Vai tas viss tiešām ir tikai fantastika? Vai tomēr potenciāls, kas guļ mums iekšā līdz atveramies un ļaujamies tam? Autora ieskatā cilvēkam ir jābūt gatavam pieņemt, ka pasaule nav reducējama uz to, ko var izmērīt ar lineālu vai aprēķināt formulā. Mēs, cilvēki, neesam viss un neesam visvareni. Taču mums piemītošais spēks var būt arī ļoti postošs pret apkārtējo vidi un cilvēkiem.

Ļoti spēcīgs, manuprāt, šajā aspektā ir fragments par dzīvību kā kārtību, kas rodas no haosa. Agrāk ticība citplanētiešiem bija muļķu privilēģija, bet tagad tā ir loģisks pieņēmums. Šis romāns it kā saka: dzīvība pati par sevi ir brīnums, bet ne mistisks, drīzāk neizbēgams. Ja pievieno enerģiju, rodas kārtība. Ja pievieno uzmanību, rodas jēga. Ja pievieno ticību, rodas virziens.

"[..] dzīvība tika uzskatīta par neiespējamu, jo tā pieprasa kaut ko pilnīgi pretēju nekārtībai. Dzīvība ir kārtība, kas rodas no haosa. Dzīvība ir aukstums, kas pārvēršas siltumā. Tālab zinātniski tika uzskatīts, ka ārpuszemes dzīvība nav iespējama. Bet tad parādījās jauna hipotēze, kas vēstīja: ja atomu grupai tiek pievienots siltums, atomi saorganizējas tā, lai uztvertu šo enerģiju. Rodas kārtība, nevis nekārtība. Bet tas nozīmē, ka dzīvība ir lietu kārtība. Galu galā dzīvība rodas. Dzīvība tagad tiek aplūkota kā kaut kas loģisks. Agrāk bija tā, ka idioti ticēja citplanētiešiem, bet intelektuāļi šo domu noraidīja. Tagad ir pilnīgi pretēji." /223.lpp./

Un ticība šeit nav tikai reliģiska kategorija. “Mēs paši veidojam savu likteni, gluži tāpat kā rakstām savus stāstus. Mēs ticam tam, kam vēlamies ticēt. Taču tas prasa piepūli.” /179. lpp./ Šī doma man šķita svarīga ar to, ka nevar pasīvi gaidīt, lai rodas kāds brīnums, lai pierāda un parāda sevi. Ir pašam aktīvi jāiesaistās un jāatveras dzīvei un brīnumiem, jāļaujas norisēm bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Man šķiet, ka Heigs ir autors, kas tuvs ikvienam grāmatmīlim. Vismaz tajās Heiga grāmatās, ko esmu lasījusi, viņš cildina literatūras un lasīšanas lielo nozīmi cilvēkam. "Pusnakts bibliotēka" tajā ziņā vispār ir kā himna lasīšanai, un manā uztverē paliek nepārspēta. Šeit autors pauž, ka jebkura lasīšana ir arī telepātija un darbojas kā ceļošana laikā. Lasīšana savieno mūs ar visiem visur, visos laikos un visos iespējamos sapņos. Šķiet, precīzāku definīciju grāmatu un lasīšanas jēgai būtu grūti atrast, un tā patiesi silda manu kā lasītājas sirdi. 

"Laikam jau tāds vispār ir lasīšanas mērķis. Tā palīdz cilvēkiem izdzīvot citas dzīves, nevis tikai savējo. Tā mūsu prāta vienistabas būdiņu pārvērš par savrupnamu." /128.lpp./

Un protams, vēl viena lielā tēma, ka šajā grāmatā tiek izķidāta, ir vainas sajūta par pagātnē notikušo. Greisa neļauj sev just prieku, jo jūtas to nepelnījusi. Man personīgi svarīga šķiet Heiga doma par to, ka ikviens ir pelnījis just prieku un piedzīvot labo, lai kas arī noticis pagātnē. Mēs esam perfekti savā ne-perfektumā. Nevajag sev liegt emocijas, sevi sodot par pagātnes norisēm, kuras uzskatām par savas vainas dēļ notikušām. Ne viss ir atkarīgs no mūsu rīcībām, dažreiz notikušais vienkārši jāpieņem un jāpalaiž vaļā. Saistīti ļoti skaudra ir arī ideja par domām, kas plosa pēc jauna cilvēka aiziešanas: "Pēc jauna cilvēka aiziešanas aizsaulē mūs nomoka divejādi rēgi. Viens ir rēgs, kas atgādina, kāds šis cilvēks ir bijis, bet otrs liek domāt par to, kāds viņš būtu kļuvis." /26.lpp./ Turklāt šis “kā būtu, ja būtu” reizēm sāp vairāk nekā realitāte, jo realitātei cilvēks nemaz neļauj ielauzties apziņā. Ar savu vainas izjūtu par pagātni, cilvēks bloķē jebkādas emocijas par to, kas notiek tagadnē.

Šī ir grāmata, kas atver plašu tematisko loku, ļaujot katram lasītājam paņemt un saskatīt to, kas tobrīd tieši viņam ir tuvākais. Šis noteikti ir drosmīgs darbs savā aicinājumā atvērties, ļaut domām plūst un pieņemt, ka cilvēka prāts ir dziļāks, nekā mēs spējam izmērīt, un ka dzīvība, lai cik neiespējama tā šķistu, tomēr atrod veidu, kā rasties. Ja tuvs maģiskais reālisms, šī lasāmviela varētu būt jums. Bet galvenais, ko no šīs grāmatas paņemt, manuprāt, ir atvērtība bez nosodījuma. Pret citiem. Pret sevi pašu. Piedot sev un atvērties jaunām pieredzēm.