"Tā ir katastrofa, kā pieaugušie spēj visu sajaukt. Turklāt visu uzreiz. Vai nebūtu labāk, ja vienmērīgi sadalītu savas problēmas vairāku gadu gaitā? Lai gan es nezinu, kāda kuram ir problēma. [..] Bet es pārdzīvošu. Man pie tā jāpierod. Mamma daudzkārt ir teikusi: "Gašper, pierodi, kad pieaugsi, tā būs vienmēr." Tas viss piederas pie pieaugšanas." /239.lpp./
Gašperam ir viens draugs, taču arī viņš kādā brīdī rīkojas tā, kā draugam nevajadzētu. Un vēl ir klasesbiedrene Tīna, kura ar viņu gatava draudzēties tikai slepeni - vakaros videozvanos, kad neviens neredz. Arī šī man nešķiet pārāk veselīga draudzība. Kaut kas līdzīgs jau lasīts Katarīnas fon Brēdovas grāmatā "Viss, kas nav saskatāms". Arī tur draudzība pastāvēja tikai tad, kad to neredzēja citi. Man ar pieaugušā prātu grūti pamatot un attaisnot šādu "draudzēšanos", taču jaunāks lasītājs noteikti uz šo sižeta līniju skatītos atšķirīgi.
Varētu šķist, ka stāsts turpināsies paredzamā virzienā. Tas būs par izstumtu zēnu, kurš saņemas, iegūst draugus un ar kādu varoņdarbu kļūst pamanāms un pieņemts vienaudžu vidū. Taču šeit viss pavēršas citādi. Skolas līnija strauji apraujas brīdī, kad Gašpera vecāki sāk uzvesties savādi un brīvlaikā aizsūta viņu padzīvot pie svešinieka - pie mazliet filozofa un ļoti mākslinieka Maksa, kurš dzīvo mežā bez televizora un interneta. Toties Maksam ir daudz grāmatu, pilna galva radošām ēdienu receptēm un cūka par mājdzīvnieku. Noteikti nav brīnums, ka mani uzrunāja Maksa pārdomas par grāmatām:
"Grāmatas ir laba kompānija. Tās ir pacietīgas. Tās gadiem ilgi gaida, līdz paņemsi rokās un pārlaposi. Tās nedusmojas. Arī tu pats vienmēr zini, ka tās tur ir. Paskaties uz tām, pavēro, un dažreiz tas ir tāpat, it kā jau būtu tās mazliet palasījis. Pat nelasītas grāmatas padara tevi bagātāku. [..] Grāmatas ir arī labākie draugi, tās tevi nekad nenodos." /148.lpp./
Un tad stāsts iegriežas kā dīvainā filmā, kurās redzētās līdzības Gašperam tik ļoti patīk meklēt dzīvē. Atklājas kāds ilgi glabāts noslēpums. Taču šeit neizplūdīšu detaļās, lai citiem lasītājiem nepazūd pārsteiguma moments.
Grāmatā skarto tēmu loks ir plašs. Te ir vienaudžu savstarpējās attiecības, bērnu piesaiste ekrāniem, pretstatā dabas daudzveidībai, kā arī izvērsta tēma par sarežģītajām attiecības starp bērniem un vecākiem. Vienlaikus man radās sajūta, ka stāsts ir it kā sadalīts divās daļās, kurām pietrūkst ciešākas savstarpējās sasaistes. Tikpat labi tie varētu būt divi atsevišķi darbi - par Gašperu skolā un par Gašperu pie Maksa, un katrs no tiem varētu tikt izvērsts dziļāk.
Tomēr, ja šo nedaudz noliek malā, grāmata ir brīnišķīga. Tā, manuprāt, būtu ļoti piemērota lasāmviela 10–12 gadus veciem bērniem skolās, īpaši empātijas veicināšanai. Tajā pašā laikā to noteikti būtu vērtīgi apspriest kopā ar pieaugušo, piemēram, sadaļā par veselīgām attiecībām un draudzību. Un tieši tāpēc šī, manuprāt, ir grāmata ne tikai priekš bērniem, bet arī par bērniem priekš viņu vecākiem. Iedošu to arī savam dēlam un paklausīšos, kas viņam būs sakāms.
"Mēs izšķiežam daudz laika, darot lietas, ko nevēlamies darīt. Vēl sliktāk ir tas, ka mēs bieži tās darām aiz laipnības. Lai neviens netiktu aizvainots, lai kādam neliktu vilties. Tas nav īsti godīgi." /158.lpp./
Mēderndorfers līdz šim publicējis vairāk nekā piecdesmit dažādu žanru grāmatu. Par saviem darbiem viņš saņēmis daudzus apbalvojumus, tostarp 2013. gadā "Kā filmā" tika atzīts par labāko slovēņu romānu jauniešiem, un autors saņēma "Zilā putna balvu". Šo grāmatu no slovēņu valodas tulkojusi Māra Gredzena.


Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru