otrdiena, 2020. gada 10. novembris

Markuss Zusaks "Grāmatu zagle"


"Vienpadsmit gadus veca paranoja ir jaudīga. Vienpadsmit gadus vecs atvieglojums ir eiforisks"


Grāmata, kuru kā fantastisku slavē daudzi lasītāji. Grāmata, kuru regulāri kāds vēlas nopirkt un neatrod lietotu grāmatu maiņas un tirgošanas grupās. Grāmata, kuras papildmetienu septiņus gadus pēc tam, kad tā primo reizi izdota latviešu valodā, sagaidīja ar lielu sajūsmu. Tā ir grāmata par mīlestību pret grāmatām. Markuss Zusaks "Grāmatu zagle". Nu nav jau tā, ka tā ir grāmata tikai par grāmatām, tā būtībā ir grāmata par vēsturi, par vāciešiem Vācijā Otrā pasaules kara laikā, par ebrejiem un to, ka caur pilsētu dzīvu nomocīto ebreju kolonnas ne visiem vāciešiem sagādāja prieku.

Galvenā stāstītāja ir nāve un tas šajā grāmatā ir īpaši. Nāvei Hitlera Vācijā un kara plosītajā pasaulē nudien bija daudz darba un nepavisam nebija laika ziņkārības dzītai uzkavēties un pavērot tāpat vien, nesagaidot pēc vērošanas arī dvēseli promnešanai. Tomēr kaut kā nāvei acīs patrāpījusies Līžele Memmingere un viņas dzīvē notiekošais. Attiecīgi caur nāves stāstījumu (kā viņa to visu uzzināja, neminot meitēnam visu laiku uz papēžiem, lasītājs izlasa grāmatā pats) arī es varu iepazīties ar Līželi parastiem cilvēkiem nabadzīgā priekšpilsētā hitleriskās Vācijas laikā.

"Droši vien nebūs melots, ja teikšu, ka visos Hitlera valdīšanas gados neviens fīreram nekalpoja tik uzticīgi kā es. Cilvēkiem nav tādas sirds kā man. Cilvēka sirds ir līnija, turpretim manējā ir riņķis un man ir nebeidzamas spējas īstajā brīdī būt īstajā vietā. Tādēļ es mūždien redzu cilvēkus to labākajās un ļaunākajās izpausmēs. Redzu to kroplību un to skaistumu un nespēju saprast, kā viens un tas pats spēj būt abējāds. Bet tiem ir kaut kas tāds, ko es apskaužu. Cilvēkiem vismaz pietiek veselā saprāta nomirt."

Sākumā es par šo citu lasītāju tik ļoti slavēto grāmatu biju mazliet vīlusies. Tā nesaviļņoja mani tik ļoti kā citus, kuru aprakstus biju lasījusi. Pieļāvu iespēju, ka pie vainas mans lasīšanas režīms, jo šo grāmatu lasīju īsiem gabaliņiem, darbā pusdienas ēdot. Vēl pieļāvu, ka pie vainas varētu būt tas, ka jau biju skatījusies filmu. Pirms gadiem gan un detaļas neatminu, bet kopējo noskaņu un beigas jau zināju. Tomēr grāmata galu galā mani "noķēra", es iejutos un noraudāju gaužas jo gaužas asaras par spīti tam, ka lasīju man jau zināmo. Pārklikšķinot pēdējo labu savā šīs grāmatas e-versijā, bez jebkādām šaubām saku, ka tā ir izcila un īpaša grāmata. 

"Redziet, jums droši vien mēģināts iestāstīt, ka nacistiskās Vācijas nebūtu bez antisemītisma, mēreni pārcentīga vadoņa un ar naidu pierīdāmas fanātiķu nācijas, bet nekā, no tā visa čiks vien sanāktu, ja vāciešiem tik ļoti pie sirds neietu viena īpatnēja nodarbošanās - dedzināšana. Vāciešiem patika dedzināt. Tirgotavas, sinagogas, reihstāgus, mājas, personiskās lietas, noslepkavotus cilvēkus un, protams, grāmatas. O, kā viņiem patika krietni grāmatu sārti, - bet , no otras puses, tiem, kuriem grāmatas nebija vienaldzīgas, tā bija izdevība tikt pie atsevišķiem izdevumiem, kas citādi nebūtu nonākuši viņu rokās."

Apdomājot izlasīto, man īpaši atmiņā iespiedusies aina, kad birģermeistara sieva uzaicina mazo Līželi savā bibliotēkā. Šajās rindkopās ļoti izsmalcināti un tieši parādīts, cik patiesībā liela vērtība maza meitēna acīs ir grāmatai. Vēl jo vairāk - īpaši vērtīga ir tieši sava grāmata. Līdz tam, stāstu lasot, es nemaz īsti neapzinājos grāmatas vērtību šī bērna acīs. Man pašai grāmatu apkārt bija daudz bērnībā, ir daudz tagad un daudz to jau ir arī manam bērnam, līdz ar to grāmatas kā brīvi pieejama priekšmeta vērtībā mūsu ikdienā šķietami mazinājusies. Īsteno grāmatas vērtību var apzināties tikai cilvēks, kuram pašam nav, nav bijis, bet ļoti gribās, kamēr man jau tāpat ir vairāk nekā spēju izlasīt. 
Un vēl viena aina bija par to, kā pagrabā slēptais ebrejs Maksis uzlidojuma laikā iedrošinās palūkoties pa aizkaru spraugu uz debesīm un zvaigznes viņu burtiski satriec. Naksnīgas pastaigas laikā pa mežu, es pacēlu acis uz melnām debesīm un arī mani satrieca zvaigžņu spožums, saviļņoja to mirga tik plašā areālā virs galvas. Taču es nekādi nespēju iedomāties to cilvēku, kurš zvaigznes nav redzējis jau ļoti sen. Pareizāk sakot, iedomāties spēju, bet viņa ādā iejusties - gan ne.

Jau vairākās grāmatās, kur skarts holokausta temats un ir kāds izdzīvojuša ebreja stāsts, ļoti izteikta ir vainas sajūtas līnija. Arī Maksis kā vienīgais no savas ģimenes Līželes audžuvecāku pagrabā slēpdamies, domāja par to:

"Dzīvot.
Dzīvot ir palikt dzīvam.
Par to jāmaksā ar vainu un kaunu."


Šī grāmata, manuprāt, lieliski parāda, ka Vācija un nacisti nebija tikai uniformās tērptie nežēlīgie ebreju mocītāji. Tie bija arī vienkārši cilvēki, kuri cieta par savām cilvēciskajām jūtām, par labo sirdi, par neapdomību, paļaujoties sirds aicinājumam. Tie bija arī bērni ar sapņiem par ātru skriešanu, futbola bumbu, kas nemaz nav bumba, zagšanu nepieciešamības, ne prieka dēļ. Vācija bija arī cilvēki, ne tikai nacisti un Hitlers. 



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana