pirmdiena, 2020. gada 28. septembris

Kārena Gilesē "Ko atnes viļņi"


Īriete Lara atgriezusies Īrijā no Dienvidamerikas, pirms  diviem gadiem Brazīlijā nolaupīts viņas četrus gadus vecais dēls Ignasio jeb vecāku saukts Nasio. Dēla zaudējums un neveiksmīgi emeklējumi, likumsakarīgi, attālinājuši Laru un bērna tēvu Aleho. Īrijā ir māsīca Sorča un viņas vīrs, bērnības draugs Kristijs jeb pilnajā vārdā Kristians un viņu abu izveidotā ģimene. Vēstītājs pārmaiņus ir Kristijs, Lara un Sorča. Lasītājs lidinās starp šo trīs tēlu atmiņām par bērnību un jaunību un tagadni briedumā. Lara visu mūžu šķietami bēg no sevis, vienlaikus meklējot sevi. Kamēr Lara cenšas savākt savu dzīvi kautcik pieņemamā kopumā un tikt pāri dēla un mīļotā zaudējuma sāpēm, tikmēr citi apkārtējie cilvēki gluži pretēji - savu dzīvi satriec pīšļos.

"Tāpēc tas, ko es tev te mēģinu pateikt, ir - ja cilvēkam ir bērni, viņš vienmēr par kaut ko jūtas vainīgs. Uztraucas, ka kaut kas noies greizi, un nožēlo, kad tas tiešām notiek. Vaina ir šī komplekta neatņemama sastāvdaļa." /114.lpp./

Grāmatas anotācijā liels uzsvars bija uz zaudēto bērnu un ar to saistīto traģismu. Tieši tamdēļ mazliet baidījos lasīt, baidījos, ka šī būs pamatīgas raudšānas grāmata, bet rudenī, kad dienas kļūst aizvien tumšākas un drūmākas, raudāt nepavisam negribas. Beigās gan šī zaudētā bērna temats zināmā mērā izrādījās tikai ēsma, lai ievilinātu, bet faktiski šī stāsta līnija palika tāda pusrisināta. Par to mana vilšanās šajā grāmatā. Taču darbs sagādāja arī baudu ar to stāsta daļu, kurā cilvēki sagrauj paši savu dzīvi un neredz tālāk par savām fantāzijām, slēpjoties iedomu miglā.

"Iztukšoju savu glāzi un jutu, ka viņš joprojām skatās, tāpēc paskatījos pretī un ieraudzīju tumšo iekāri viņa sejā, un pēkšņi man sametās bezgala skumji, klusībā uzmācās raudas, skumjas manī izstaipījās un ieķērās ar nagiem kā kaķis, un visvairāk par visu man gribējās, lai kāds apliek man rokas, piespiež klāt, un man bija gluži vienalga, kurš tas ir." /136.lpp./

Ir jau ir tā, ka cilvēks savā nelaimībā kļūst kā apmāts, ko visspilgtāk, šķiet, parāda tieši Kristija tēls. Un galu galā beigas, manuprāt, ir laimīgas nelaimē. Tikai katram tēlam savā veidā. Reti riebīgi un nesimpātiski tēli bija Kristija un Sorčas tā dēvētie ģimenes draugi. Es patiešām cerēju, ka viņi saņems kādu neglītu atmaksu, taču ne. Nu labi, lai jau paliek. tādi otrā plāna tēli vien bija. 

Grāmata "Ko atnes viļņi" kopumā bija interesanta un interesanta bija arī katra atsevišķā sižeta līnija. Tomēr, kad piekasīgāk paķidāju, šķiet, ka praktiski visas stāsta līnijas palikušas tādas neizrisinātas, nepabeigtas. Mazliet pačamdīta Dienvidamerika, mazliet pačamdīta sievas mājsaimnieces apnikusī ikdiena, nedaudz pabakstīts pazaudētā bērna jautājums, bet bez liekas detalizācijas. Vienīgais atrisinātais laikam tad būtu ārlaulības dēkas stāsts. Tur nu gan ir pielikts pamācošs punkts.

Man ļoti gribētos, lai šo grāmatu es varētu lasīt kaut kur pludmalē Īrijā, kas ne tuvu nav tādas pludmales kā Latvijā. Tad, iespējams, teikumi un vārdi dziļāk iegrauztos sirdī un prātā. Es, iespējams, gaidīju pārāk daudz un nesaņēmu gaidīto.



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana