ceturtdiena, 2020. gada 17. septembris

Lina Žutaute "Kika Mika un Supertēta diena" un "Kika Mika un sapņu dzimšanas diena"


Šoreiz atkal rakstu par divām grāmatām uzreiz. Lietuviešu rakstnieces Linas Žutautes Kika Mika ir mūsu mājās mīļš tēls, tāpēc pa vienai nemaz nav lasāmas. Ideāls vakars dēlam ir tad, ja vecāki izlasījuši vismaz trīs vai pat četras Kikas Mikas grāmatas. Pēc tam puslīdz mierīgu sirdi var doties pie Miega peles. Jaunākās sērijas grāmatas mūsu mājās ir par Kikas Mikas dienu ar Supertēti un par meitenes sapņu dzimšanas dienu. Es grāmatas (dažreiz arī rotaļlietas un izglītojoši izklaidējošus materiālus) mēdzu iepirkt savlaicīgi, kad redzu tiem labu cenu, un velku ārā no slēptuves, kad tuvojas kādi svētki. Dažreiz pērku šādi, domājot arī par radinieku un draugu bērnu svētkiem. Praktiskais latvietis vai praktiskais grāmatu tārps. Lai tur vai kā, bet grāmatas par dzimšanas dienu un Supertēta dienu biju apzināti paturējusi līdz dēla dzimšanas dienai, neilgi pēc kuras arī tēva diena. Tādējādi tematiski ar jaunāko lasāmvielu ietrāpījām arī svētku dienās.

Grāmatā "Kika Mika un Supertēta diena" mazais meitēns palicis uz vienu pilnu dienu kopā ar tēti. Varbūt viņš neizpilda visas mammas un omes atstātās instrukcijas pilnā apmērā un pēc ģimenes sieviešu vadlīnijām, taču ir kopā ar bērnu radoši. Bērns izklaidēts, pabarots, apkopts, izglītots un gulēt nolikts tā, lai interesanti un noderīgi arī tētim. Varbūt šī grāmata ir nedaudz tracinoši aizspriedumaina, ka mammas tikai zāģē un izvirza noteikumus un tēti tikai pārkāpj tos un rīkojas kā pašiem tīk. Turklāt braukta ar divriteni Lietuvā laikam māca tikai tēvi. Vienlaikus apzinos, ka daudzās ģimenēs tā patiešām ir - nav jābūt šķirti dzīvojošai ģimenei, lai matriarhāts noteiktu bērna audzināšanas un izklaidēšanas robežas. Lai kā tur būtu ar stereotipu pārmetumiem vai stāsta neatbilstību mūsu ģimenes realitātei, kopumā grāmatiņa ļoti jauka un pozitīva, jo ģimenes ir ļoti dažādas.


Otra nesen iegūtā "Kika Mika un sapņu dzimšanas diena" arī laika ziņā pieskaņota dēla svētkiem. Sirsnīgajā stāstā Kika Mika pamāca vecākus neaizmirst savus bērnības sapņus un ticēt tiem. Visādi citādi par šo grāmatu nav nekā daudz ko pateikt. Mūsu mājās tās izlasīšana mudināja parunāties par to, kā dēls iedomājas savu sapņu dzimšanas dienu, ko viņš vēlētos uz to uzaicināt, ko darīt un ar kādiem ēdieniem cienāt savus draugus. Tas nekas, ka pēdējos trīs mēnešus pirms dzimšanas dienas dēls bija gatavs uzskaitīt ikkatram klausīties gatavajam ne tikai visu augstāk minēto, bet arī izklāstīt pilnu vēlamo dāvanu sarakstu.

Kika Mika manam bērnam patīk un dīvainā kārtā neapnīk pat tad, kad es jau zinu visus tekstus un attēlus no galvas. Ar to jārēķinās - ja bērnam būs iepatikusies viena grāmata, visticamāk, gribēsies arī pārējās. Īsti gan nesaprotu, kāpēc. Viena mana versija ir par to, ka Kika Mika gluži vienkārši ir ērti un jautri izrunājams tēla vārds. Nākamā versija ir par to, ka meitenes ģimene nav gluži stīva un pareiza vien, bet arī ļaujas visādām everģēlībām, ko bērns taču vēlas ne tikai piedzīvot pats, bet arī zināt, ka citiem ir tāpat.



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana