piektdiena, 2020. gada 30. oktobris

Laura Vinogradova "Upe"

"Rute ir vecā māja. Tā viņa domā vēl ilgi pēc tam, kad visi ir aizgājuši. Rutei nav bērnu. Viņa negrib bērnus, nekad nav gribējusi. Rute nav strādājusi tālu prom kā Kristofs. Viņa tā īsti nav strādājusi ārpus mājas. Rutei nav rudu un stipru matu. Nav smejošu zobu. Rute ir veca un tukša māja. Saltām ziemas asinīm pilna." /33. lpp./

Lauras Vingoradovas vārds man šķiet jau labi pazīstams, vismaz man. Viņa raksta gan bērniem, gan pieaugušajiem. Sirsnīgās Mežpasakas divās grāmatās caur dzīvnieku pasauli, tiem piešķirot spēju runāt, aizved pie dažādiem morāliem apsvērumiem. Snīpulīša un viņa vecāku stāsts ir mīļš atgādinājums par tuvību un ikdienu ģimenē. Tikmēr krājums "izelpas. Stāsti" pievērsās dažādām nelaimībām. 

Lauras Vinogradovas jaunākās grāmatas "Upe" galvenā varone Rute manto nekad nepazītā tēva Jūles māju pie upes. Viņa bēg turp no sāpēm par māsu, kas pirms 10 gadiem zudusi bez pēdām. Visu mūžu cīnījusies ar nepiederības sajūtu, Rute bēg arī no tās. Caur labo kaimiņu atmiņām par Jūli, Rute, šķiet, mazliet atrod arī ceļu pie sevis vai vismaz saprot, kā to meklēt. Vai Rute atrod samierināšanās ceļu? Varbūt mazliet.

Arī šoreiz garstāstā vai īsromānā "Upe" autore pievēršas sāpēm un to pārvarēšanas tematam. Kā pārvarēt sāpes? Kādam viss no sevis jānorunā nost, kādam jānoraksta, kādam vienkārši jāgaida, bet kādam jāaizbēg no visa, paliekot viens pret viens ar savu zaudējumu. Grāmata ir sajūtu pilna, sāpes caurstrāvo maigums, kas autorei šķiet jau ļoti raksturīgs stils. Ja patika "izelpas. Stāsti", domāju, arī šis īsais romāns ieraus sevī kā upe var ieraut atvarā. Starp citu par autores stāstiem rakstīju nožēlu, ka kāds palicis stāsta formā un nav izvērsts plašākā formātā. Te nu tas ir - plašāks formāts vienai labai idejai - un es nekļūdījos savās domās, ka būs labi. Lūdzu, turpini, Laura!




Nav komentāru:

Komentāra publicēšana