pirmdiena, 2018. gada 27. augusts

Staņislava Hobjana - Šerona "Klaida magones"


Aizver grāmatas pēdējo lappusi, uz galda stāv kafijas krūze, no laukiem vedot ieplīsuši tomāti, medus saldas plūmes, vēl atlikusi maza pussaujiņa melleņu, māla krūkā asteres no mammas dārza. Ar "Paulig Cafe Havana" kafiju Tu esi komunisma piesūcinātajā un saules apspīdētajā Kubā, ievelc tumīgi biezos garaiņus nāsīs un nonāc tropiskā naktī, bet visi pārējie uz galda esošie atribūti Tevi atsviež atpakaļ rudenīgajā Rīgā. Šāda kontrastu pilna, liriska kafijas pauze ir par īsu, lai sakopotu savas domas par nupat izlasīto grāmatu, tāpēc vēl vairākas dienas nēsāju vārdus sev līdzi galvā un sirdī. Staņislava Hobjana - Šerona, vilciena riteņiem klaudzot, ir aizvedusi lasītāju uz komunisma meku - Padomju savienību. Kā viņa pati raksta - uz "vētrainās jaunības atmiņām", bet šis otrais virsraksts absolūti disonē ar grāmatas "Klaida magones" garu. Jā, autores agrīnā jaunība noteikti nav plūdusi kā laiviņa miera vējos, bet "vētrains" jaunības izpratnē parasti asociējas ar ballītēm, izklaidēm un priecāšanos. Par prieku un priecāšanos jaunajai Staņislavai nācās sīvi pacīnīties ar padomju varu.

Šī noteikti ir grāmata, kas jāizlasa, ja esat iecienījuši lasīt izsūtīto atmiņas un vēlaties izrauties no "es šo jau kaut kur esmu lasījis" pārdomu loka. Pirmkārt, tā stāsta par poļu izvešanu un apspiešanu, otrkārt galvenā atmiņu vide ir sarkanie Kazahstānas Kizilkuma tuksneša putekļi un, treškārt, tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri nesamierinājās. Autore tika varmācīgi izrauta no jaunības un medicīnas studijām Viļņā un kopā ar brāli bija no 1952. gada aprīlim līdz 1955. gada decembrim. Neskatoties uz visiem nelabvēlīgajiem apstākļiem, viņa cīnījās gudri un spēja iegūt ārsta diplomu Taškentā, Uzbekistānā un Padomju savienībā nebija viegli pat mainīt savu izsūtījuma vietu no viena kolhoza uz citu, kur nu vēl pārceļot republiku mērogā. Tas ir jaunas dievbijīgā ģimenē, ar cieņu pret dzīvību, ar cieņu pret darbu augušas sievietes liktenis, kas viņu nesalauza.

Un ziniet, ar ko Staņislava Hobjana - Šerona, viņas mamma un brālis cīnījās pret likteni? Ar labestību! Naids posta un šī ģimene skarbos apstākļos ir spējusi atrast to labestības devu, kas baro ne tikai garu, bet spēj nest labumu arī miesai. Kas interesanti autore vārdus "mamma" un "tēvs" vienmēr godājoši raksta ar lielo sākumburtu kā personvārdus. Manuprāt, tas ir viens no cieņas un mīlestības apliecinājumiem saviem vecākiem un tam ģimeniskajam siltumam, cilvēciskajam spēkam, ko vecāki spējuši viņai iedot.

Latviešu lasītājam ir labi pazīstami literārie darbi par Staļina teroru un Krievijas iekaroto valstu iedzīvotāju izsūtīšanu uz lēģeriem Sibīrijā gan tulkotās versijās, gan izsūtīto latviešu pārdzīvojumi. Pēc Otrā pasaules kara Staļins nežēlīgi rāva cilvēkus ārā no dzimtenes ne tikai Latvijā, taču manās rokās pirmo reizi nonāca grāmata, kur izklāstītas atmiņas par izvešanu uz smilšainajām Kazahstānas stepēm un tuksnešiem. Esmu izlasījusi daudz atmiņu tēlojumu par spaidu darbiem dažādās nometnēs, kolhozos, izvesto latviešu cīniņiem par dzīvību un izdzīvošanu sniegā, aukstumā un nežēlībā Sibīrijā. Un aukstums šķietami spēj padarīt izsūtīto pārbaudījumus grūtāk pārciešamus, taču arī karstums un sausums nav dzīvi atvieglojošs, jo īpaši cilvēkiem, kas dzimuši un auguši mērenajā Eiropas klimatā.

Staņislavas Hobjanas - Šeronas atmiņas ir kā vēl viens apliecinājums padomju varas naidam pret cilvēkiem, kas traucē diženo mērķu īstenošanai, vēl viens atgādinājums kā vara, kas cīnījās pret darbaspēka izmantošanu budžu saimniecībās, pati ciniski izmantoja šos pašus budžus savos kolhozos kā gandrīz bezmaksas darbaspēku. Vienlaikus šis darbs ir svaiga gaisa malks izsūtījuma atmiņu stāstu grāmatu vidū, tas parāda tik lielo dažādību it kā vienādos apstākļos un vienādiem spriedumiem. Nav divu vienādu cilvēku un likteņu, bet līdzvērtīgi apstākļi nevilšus liek veidot ļoti līdzīgus dzīves scenārijus, iet vienādas takas. Taču autore parādīja, ka no nolemtības un noteiktības var izrauties ar  lielu sparu un apņemšanos, kā arī neatlaidību, nebaidoties neizdošanās un neatļautu robežu pārkāpšanas.

Neļaujiet sevi nobiedēt trīs priekšvārdiem, kurus lasot šķiet, ka līdz pamata tekstam nekad netiksiet un iemigsiet turpat uz vietas. Nebīstieties sīko burtu un grāmatas lappušu skaita. Autores valoda ir tik skaista un tulkotājas darbs tik izsmalcināts, ka lappuses šķiras viena aiz otras neliekot klupt un krist teikumu pinekļos. Šī grāmata ir aizraujoša!


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru