pirmdiena, 2018. gada 9. jūlijs

Andris Akmentiņš "Skolotāji"

Ir beidzies viens apjomīgs posms manā lasīšanas dzīvē, proti, noslēdzies izdevniecības "Dienas Grāmata" 13 romānu cikls "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Pēdējā šī latviešu autoru kopuma grāmata ir Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji", kas sniedz ieskatu 50. un 60. gados jeb tā sauktajā Hruščova laikmetā, atkusnī. Lasītājs tiek ielikts just un dzīvot līdzi varoņiem laikā, kad tiek nosodītas Staļiniskās represijas, totalitārais režīms, pirms tam izsūtītie cilvēki tiek atbrīvoti no izsūtījuma vietām un GULAGa nometnēm (tiesa gan ne bez nosacījumiem), vienlaikus komunistiskā partija ir visa māte un lojalitāti tai, kā arī dažādu plānu izpildi neviens nav atcēlis. 

Līdz šim Andris Akmentiņš (īstajā vārdā Andris Grīnbergs) rakstīja dzeju un līdzīgi kā Inga Gaile ar savu šīs sērijas romānu "Stikli" arī Akmentiņš ar "Skolotājiem" debitē prozas žanrā. Tas uzliek savu vērtētāja zīmogu - debiju vienmēr vērtē mazliet atšķirīgāk, kas gan nav ne labi, ne slikti.
Romāns "Skolotāji" veidots no četrām daļām jeb grāmatām un patiesi tā šķiet, ka galu galā katru no "Skolotāju" daļām varētu izvērst atsevišķā grāmatā, katras daļas centrā ir viens galvenais varonis, lauku skolotājs, ar dažādu dzīves gājumu, dažādu paaudžu pārstāvji, attiecīgi arī dažādu redzējumu uz apkārt notiekošo. Un šie dažādie skatījumi ir nozīmīgi tādā mainīgā un svārstīgā laikmetā, kāds aprakstīts. Tas bija laiks, kad politika interesējās par Tevi, ja Tu pats par to neinteresējies. 

Lai arī šāds romāna sadalījums vairākās grāmatās, viena laikmeta skatījums no dažādu varoņu skaldnes puses, ir labi domāts, tomēr atstāj vietu daudziem jautājumiem un vietām rada nepabeigtības vai sasteigtības sajūtu. Es ļoti gribētu niansētāku Valdiņa stāstu, dziļāk parakt par cilvēkiem, kuriem radi ir aizliegtajās un Padomju savienībai naidīgajās pasaules daļās, par neiespējamām draudzībām un to izjukšanu vai gluži otrādi - veidošanos. Tas viss bija tikai tā liegi ar pirkstu galiem skārts, bet izvērsti tik tiešām būtu liekams pat vairākos grāmatu turpinājumos. Tomēr, ja Andrim Akmentiņam bija jānoturas kaut kādos skaidros cikla rāmjos, "Skolotāji" ir labākais, kas panākams.

Interesanti, kā autoram ir izdevies caur vairāku skolotāju skatījumu parādīt to, kā ikdienas dzīve mainās līdzi valdošās politiskās domas pārmaiņām. Matemātika, fizika un fizkultūra it kā nemainīgas vērtības pie jebkādas varas, bet latviešu valoda, vēsture un citi humanitārie priekšmeti tiek raustīti līdzi politiskiem vējiem. Bet runa nav tikai par skolotāju pasniegto un stāstīto, bet arī par ārpusskolas dzīvi - obligātajām piena, siena un kartupeļu normām. Sarmītes grāmatas daļa laiku parāda caur jauna cilvēka naivumu, kad zina daudzkārt mazāk nekā citi - lielie un pieaugušie. Nākamā, Tēva grāmata, ir kā hronika, tai ir dienasgrāmatas forma ar atsauci uz norises gadu. Vienlaikus tā ir filozofija par laikmetu, kamēr Sarmas grāmatā galvenā varone bija dzīvojusi, pārdzīvojusi, piedzīvojusi, daudz nefilozofējot. Un ko gan jauns skuķis var filozofēt, kur pretī vecam vīram viedu domu gana. Jāņa Nācēja un Veltas grāmatas paskatās uz tiem pašiem notikumiem un laikmeta vēsmām no spēka gados esoša cilvēka skatu punkta, Veltas gadījumā ar skatu atpakaļ.

Manuprāt, ir labi jūtama autora tuvā saistība ar skolotājiem, ar skolotāju dzimtām, jo viņš pats ir savā ģimenē vienīgais, kurš nav skolotājs. Tādējādi šī grāmata arī zināmā mērā varētu būt autora paša refleksija par to, kā ir nekļūt un nebūt par skolotāju, kad visi ceļi it kā ved uz to (grāmatā Sarmītes mēģinājumi un spirināšanās). Intervijā Latvijas radio rakstnieks atklāja, ka iedvesmojies no dzimtas mājām un tajā atrodamajām grāmatām, vēstulēm, atmiņām. Tiesa tikai viena no daudzajām vēstulēm, kas lasāmas romānā “Skolotāji”, ir tuva oriģinālam, bet daži dzejoļi, kas ir skolas folklora, ir mātes brāļa Jāņa Akmentiņa rakstīti.

Šo grāmatu var izlasīt ātri un aizgūtnēm, jo tā paņem savā varā ātri gan tematiski, gan valodas ritējuma ziņā. Bet šo romānu var arī vilkt lēnām, lēnītēm kā pēdējo pasaules garšīgākās kūkas gabaliņu, zinot, ka vairāk nebūs.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Alvils Bergs "Divi stāsti par Barsu"

Izdevniecības "Dienas grāmata" gādībā iznākusi samērā plāna grāmatiņa ar diviem garajiem stāstiem tajā - Alvila Berga "Div...