Pirms nesen notikušajām Saeimas vēlēšanām politikas manā sociālo tīklu burbulī un patērētajos masu medijos bija vairāk nekā pietiekami. Draudzenes pamudināta tomēr palūdzu izdevniecībai Latvijas mediji nesen iznākušo vairāku autoru sarakstīto grāmatu "Varēt. Solvita Āboltiņa", taču uzreiz nolēmu, ka par to kaut ko rakstīšu tikai pēc vēlēšanām. Man bija iekšējā sajūta, ka internetam nav vajadzīgi arī mani "pieci centi" par politiku.
Grāmatas “Varēt. Solvita Āboltiņa” autori ir vairāki man, un domājams, ka arī plašākai publikai, zināmi publicisti - Juris Lorencs, Egīls Zirnis, Māris Zanders, Anete Konste un Ivars Ījabs. Katrs no autoriem ir rakstījis par vienu noteiktu posmu bijušās politiķes, partijas "Vienotība" vadītājas, šobrīd diplomātes, vēstnieces Itālijā, Solvitas Āboltiņas ceļu karjerā. Svarīgi saprast, ka tie nav pašas autores memuāri, bet gan atskats uz 18 gadiem politikā. Tomēr nenoliedzami, ka taisnošanās, sevis mazgāšana, sava tēla balināšana šajā darbā ir nolasāma.
Man īpaši interesanti bija posmi, kuros arī es pati kā žurnāliste, Saeimas un valdības notikumu reportiere ziņu aģentūrai BNS, saskāros ar Āboltiņu kā informācijas iegūšanas avotu jeb sākot no 119.lappuses. Taču ne mazums interesanta bija arī tajās nodaļās, kas atklāja Āboltiņu pirms Saeimas deputātes dzīves posmā un laikā, kad es vairs par žurnālisti no Saeimas nestrādāju. Man personīgi Āboltiņa palikusi atmiņā kā zinoša, korekta, bet grūti pieejama politiķe. Katrs no grāmatas autoriem ir sarunājies ar politiķi, kā arī vietām ievietoti Āboltiņas laikabiedru/līdzgaitnieku/sadarbības partneru komentāri un skatījums uz to pašu situāciju. Grāmatā iekļautas arī fotogrāfijas no dažādiem politiķes dzīves periodiem, kā arī viņas pašas rakstīts nobeigums, kur viņa atbild uz jautājumu, kāpēc šī grāmata bija vajadzīga.
Solvita Āboltiņa sarunās ar autoriem bieži piesauc bijušo ASV valsts sekretāri Hilariju Klintoni un arī sevi, savu politisko uzvedību, sievietes vietu politikā salīdzina ar Klintoni (ar kaunu atceros sen uz plaukta apputējušo un vēl nelasīto Klintones memuāru grāmatu "Dzīvā vēsture", bet dzīve ir pārāk īsa, lai izlasītu pilnīgi visu, tāpēc salieku lasāmvielas prioritātes secībā...)
Vēl uzkrītoši bieži lasāma Āboltiņas negatīvā nostāja pret masu medijiem, žurnālistu pāri darījumi publiskām personām, lietu izraušana no konteksta. Atbildību par cilvēku negatīvo noskaņojumu/nostāju pret politiķiem Āboltiņa veļ uz medijiem, ne uz pašas dažkārt impulsīvo rīcību.
Šo grāmatu varētu apskatīt ne tikai kā vienas personas politiskā ceļa un profesionālo gājumu, bet arī kā vienas politiskās partijas vēstures atlantu. Āboliņa attaisno Einara Repšes izveidoto partiju "Jaunais laiks", apraksta cik daudz tajā bijuši ideāli, mērķi un darītāju, cilvēku, kuri vispirms domā par labumu savai valstij, nevis par labumu sev pašam. Aprakstā kā tas transformējies sākumā apvienības "Vienotība", pēc tam politiskās partijas "Vienotība" sastāvā. Kādi bijuši medijos biežāk aprakstītie un politiski aktīvākie kolēģi. Problēmas nebija ne partijā "Jaunais laiks", ne partijā "Vienotība" vai to uzstādījumos un disciplīnā, bet gan personālijās un to vēlmē pēc varas. "Vienotības" beigu sākums esot bijusi politisko spēku apvienošana vienā partijā īsi pirms 11.Saeimas ārkārtas vēlēšanām (pēc Zatlera rīkojuma Nr. 2).
Šajā grāmatā neiztikt arī bez mūsdienās šķietami obligātās nodevas - pāris rindkopām par nesadarbošanos ar čeku, par tiesu izpildītājiem un maksātnespējas administratoriem.
Kopumā var teikt, ka caur Āboltiņas stāstījumu, viņas politisko laikabiedru un arī pašu tekstu autoru stāstījumiem parādās daudz pretrunu, piemēram, par Āboltiņas rakstura īpašībām, kas it kā ir labas un noderīgas, bet reizē arī neiederīgas, par notikumiem, kas bijuši politiskajam spēkam reizē labs grūdiens uz augšu, bet vienlaikus arī gremdējoši.
Man šķiet, ka šis darbs ļauj paskatīties uz norisēm no cita skatu leņķa. Lasītāja paša rokās, cik daudz ticēt politiķes pašas vēstītajam, cik paļauties uz publicistu aprakstiem un piebildēm, cik daudz ticēt pašam savai atmiņai un pieredzētajam. Kā zināms, cilvēka atmiņa ir selektīva un objektivitāte ir subjektīva. Ja ir vēlme laikmeta, laika norises sabiedrībā un politikā savilkt kopā no vairākām astēm, šī grāmata noteikti ir viena no tām astēm, kas dos savu attēlu par Latviju un politiku divtūkstošo gadu sākumā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru