otrdiena, 2018. gada 20. novembris

Klēra Makintoša "Es tevi redzu"

Jau kādu laiku nebiju lasījusi nevienu grāmatu, kas tik ļoti turētu ciet sevī. Britu rakstniece Klēra Makintoša pirms rakstniece karjeras divpadsmit gadus strādāja policijā, tostarp kriminālizmeklēšanas nodaļā un tas vislabākajā veidā izpaužas viņas grāmatā "Es tevi redzu". Esmu aizvērusi pēdējo vāku mūsdienīgam un aizraujošam romānam, kas liek kritiski analītisku aci paskatīties arī savām ikdienas gaitām.

Kāds visu redzošais ļaundaris izmanto to, ka cilvēki ir paredzami, ka viņu ierastās gaitas ik dienas atkārtojas solis solī. Sievietes ne tikai ir paredzamas savās darbībās, bet vairumā gadījumu arī ignorantas pret apkārt notiekošo - iegrimušas savos ekrānos, grāmatās, žurnālos vai gluži vienkārši domās. Tas viss ir lieliska augsne kāda ļaunprāša vēlmei nopelnīt. 


Galvenā varone Zoja pamana savu foto avīzes sludinājumu sadaļā, kuru tur nav ievietojusi pati. Pēc tam viņa ievēro dīvainas sakarības šajos sludinājumos un nesenos noziegumos pret sievietēm. Ļaundara medībās iesaistās gan Zoja pati, gan personisku traumu piedzīvojusi policiste un viņas kolēģi. 

Aptuveni pusē grāmatas lasītājs pēc rakstnieces iedotajiem pavedieniem jau var sākt minēt, kurš tad ir vainīgais, jo tas pilnīgi noteikti, kā šādās grāmatās pieņemts, ir tuvi saistīts ar vienu no galvenajiem varoņiem. Un lasītāja minējumi var būt daudzi - tie var mainīties turp un atpakaļ no nodaļas uz nodaļu līdz beigās pārsteidzošā kārtā par vainīgo izrādās kāds, kuru aizdomās nemaz neturi. Bum! It kā plāniņš un notikumu attīstība norit tieši tāpat kā citos trilleros, bet vienlaikus sižets un varoņi ir svaigi un nenogurdinoši. Lieliski un ticami atspoguļota policijas darba gaita (cik nu man maz par to zināms), es īsti neatradu kur piesieties un guvu labu izklaidi, nespējot atrauties no šīs grāmatas līdz autore atklāja vainīgo. Un vēl pēc pāris lapām izrādījās, ka ... nē, nedrīkst te atklāt visus "ahhhh" momentus.

Mani ļoti aizrāva šis britu rakstnieces darbs, ļaujot kārtējo reizi palūkoties kritiski uz savu sociālo mediju patēriņu un informāciju, ko tajos padarām par sevi pieejamu pilnīgiem svešiniekiem. Ne mazāk pārdomu vērts ir mūsu izsekojamības temats - visur ir acis, kuras vajadzības gadījumā var izmantot ne tikai cilvēku aizsardzībai pret ļaunprātībām, bet arī gluži otrādi - lai šīs ļaunprātības palīdzētu veikt. Savukārt jaunais "par ko padomāt" bija tas, cik paredzami cilvēki ir savās ikdienas rūpēs un ieradumos. 

Ja darba laiks ir konkrēts un noteikts katru dienu, cilvēks neizbēgami kļūst par sabiedriskā transporta sarakstu un pulksteņa vergu. Bieži vien ir gadījumi, kad neko daudz savā ceļā uz un no darba/mācībām cilvēks neko daudz nevar mainīt gluži vienkārši tāpēc, ka turp iespējams nokļūt tikai ar vienu transporta veidu. Bet tā nav visiem un dažreiz pārmaiņas ieradumos nepieciešamas - ne tikai tāpēc, lai kļūtu par mazāk prognozējamu potenciālo upuri, bet arī tamdēļ, lai paša ikdiena nekļūtu par vienveidīgu pelēku zampu kā tas bija dziesmā par to stabu un koku. Un galvenais pēc šādām grāmatā m nekļūt slimīgi aizdomīgam.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Grāmatas meklē jaunus lasītājus

Grāmatas meklē jaunas mājas! Esmu veikusi milzu revīziju savos grāmatu plauktos, kur bēdīgas bija daudzas, jo daudzas grāmatas. Lielākā daļa...