ceturtdiena, 2018. gada 6. decembris

Jānis Riekstiņš "Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni "

Viena no grāmatām, kas lasīšanu plauktā gaidīja ilgu laiku nopirkta jau sen bija Jāņa Riekstiņa "Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni". Šai grāmatai bija nepieciešams attiecīgs noskaņojums. Vienu brīdi lasīt kavēja pagājušā gada "Dod Pieci" akcija, kas aicināja ziedot, lai izveidotu atbalsta programma ģimenēm, kuras vēlas audzināt bērnus, kuri nonākuši bērnunamā. Attiecīgi arī bērnunamu tematika mūsdienu aspektā tika ļoti plaši tiražēta ne tikai sabiedriskajā medijā, bet arī citos. Bija par daudz, lai par bāreņiem lasītu arī grāmatu, pat, ja grāmata ir par Otrā pasaules kara laika tematiku. Citu brīdi atkal vienkārši nebija noskaņojuma šādai grāmatai.

Jānis Riekstiņš grāmatu "Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni" ir dažādu, arī iepriekš nepubliskotu dokumentu un vēstuļu apkopojums par to, kā 1944.gada oktobrī uz Vāciju izveda Valsts Rīgas zīdaiņu nama un Valsts Majoru bērnu nama iemītniekus ar visu iedzīvi un darbiniekiem. Pareizāk sakot dokumenti un vēstules jau ir par laiku, kad bērni ir Vācijā un tiek mētāti no vienas uzturēšanās vietas uz otru, par viņu sadzīves apstākļiem un kašķiem par atbildības uzņemšanos.

Šie bērni bija zaudējuši vecākus vai kļuvuši viņiem lieki, dažos gadījumos arī izvilti no ģimenes kā sods (atcerieties manu nesen lasīto Marijas Plataces Fuchs Fine "Platās acis"). Turklāt šie bērni kļuva arī par marionetēm vai spēles kauliņiem politiskās varas, reliģijas un dažādu pārvaldes iestāžu rokās. Vācieši neļāva izdot bērnus adoptēšanai ģimenēs, krievi pieprasīja bērnus atgriezt PSRS, mācītāji ASV neļāva bērnus nodot audzināšanā ģimenēm, kurām "uz papīra" nebija sakritīga reliģiskā piederība. Daudzi bērni aukstuma un bada nomocīti tā arī palika guldīti kaut kur Vācijas zemē. Viņiem nav klājies daudz vieglāk kā tiem, kas vilcienos tika sūtīti pie baltajiem lāčiem ar to atšķirību, ka vilcienā uz Sibīriju viņiem vismaz bija radinieki, bet evakuētajos bērnunamos nebija nekā cita kā vien daži pašaizliedzīgi un ziedoties gatavi darbinieki. Tiesa, bija arī darbinieki, kuri bija gatavi sadarboties ar jebkādu valdošo varu jeb kolaboracionisti, bet tas jau ir cits stāsts.

Lai arī varētu šķist, ka šai grāmatai trūkst individuālo atmiņu stāstu, tā veidota tikai no dokumentiem un vēstulēm, tas drīzāk ir pluss nekā mīnuss. Atmiņu stāstus var atrast arī citās grāmatās, savukārt šeit kā auksta ūdens šalts ir oficiālā atrakstīšanās un emocijas, ko sniedz tā. Ja oficiālie ziņojumi sniedz par maz emociju, tad pagalīti emociju ugunskuram piemet tās dažas personiskās vēstules. Grāmatā ievietotas arī fotogrāfijas, pēc kurām gan parastam lasītājam īpaši traģiska aina bērnu likteņos neatklājas - visi bērni tajās pieņemami apģērbti un neizskatās pārmēru izģinduši vai nosaluši. Tas traģiskums un grūtums atklājas amatpersonu un bērnu interešu pārstāvju ziņojumos. Tos lasot gan jāņem vērā, ka ticēt var apmēram pusei uzrakstītā, kas īpaši labi atklājas, kad liek pretī vienas situācijas apskatu divu pretējo pušu pārstāvju ziņojumos. Bet līdzīgi ar tiem situācijas ziņojumiem ir arī mūsdienās, vai ne? Katrs situācijā var redzēt un tālāk dokumentā noziņot sev izdevīgāko.

Laba, bet specifiska interešu lasāmviela. Interesanti būtu izlasīt kādus pašu bāreņu atmiņu stāstus ar tālākas dzīves atšķetinājumu, noskaidrot, vai šādos apstākļos auguši bērni spējuši kļūt par funkcionāliem sabiedrības locekļiem, paši izveidot ģimeni?

Grāmatas autors Jānis Riekstiņš ir vēsturnieks, pats audzis bērnunamā un par bāreņiem, viņu likteņiem un aprūpētājiem rakstījis ne vienu reizi vien.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Grāmatas meklē jaunus lasītājus

Grāmatas meklē jaunas mājas! Esmu veikusi milzu revīziju savos grāmatu plauktos, kur bēdīgas bija daudzas, jo daudzas grāmatas. Lielākā daļa...