Grāmatas galvenais varonis Sanders dzīvo kopā ar mammu savu parasto puikas dzīvi - futbols, saldējums, kāds sīks strīdiņš vai nedarbs. Sandera mamma cep garšīgas un skaistas kūkas. Taču kādā dienā mamma ir sarāvusies pavisam maziņa kā lego vīriņš! Nepavisam nav viegli pēkšņi rūpēties par sevi pašam un arī uzmanīties nesaspiest vai nepazaudēt mammu. Arī sarūgtināt mammu nekādā gadījumā nedrīkst, jo tad viņa var sarauties vēl mazāka un izzust pavisam!
Pie Sandera mammas sarukšanas nav vainīga kāda dīvaina burvestība vai ļauna acs, bet gan pavisam banāls pašpārliecības trūkums. Viņai bija sajūta, ka ne ar ko netiek galā, ka nespēj izdarīt neko kā nākas. Savukārt Sandera neredzamā klases biedra Aksela mammai deguns ir mākoņos. Viņa domā tikai par savu mīļlāci un plīša lāču kluba sanāksmēm, taču aizmirst pamanīt pašas dēlu. Ja Akselu neievēro vissvarīgākais dzīves cilvēks, tad nav brīnums, ka arī skolā Akselu neviens nepamana.
“Skaties vērīgāk! [..] Lūdzu, ievēro mani! Lūdzu, runā ar mani! Atbildi man, kad es kaut ko jautāju! Lasi man vakaros pirms gulētiešanas pasaciņu un nobučo, lai labāk nāktu miegs! Uzslavē mani, ja esmu sakārtojis istabu, un sataisi man karstu vanniņu kājām, kad man ir iesnas! Uztraucies par mani tāpat, kā tu uztraucies par lāčuku klubu!” /68.lpp./
Es esmu sajūsmā par to, kā Pireta Rauda izvērsusi šo tik daudziem vecākiem raksturīgo pašpārmetumu tematu! Lai paceļ roku kaut viens vecāks, kurš nekad nav juties kā maza niecība, kad pēc slimīgas nedēļas nogales atcerējies ielikt bērnam somā maiņas krekliņu, zeķes, apakšbikses un ūdens pudeli, bet aizmirsis šortus? Lai atzīstas tas viens varonis, kuram darbā nekad nav gadījies kļūdīties un pēc tam justies kā pilnīgam lūzerim un nederīgam savai vietai? Nav tādu vecāku, kuri nekad nekļūdās un nekad neko neaizmirst. Nav tādu vecāki, kuri nemēdz zaudēt mieru un prieku. Taču cik daudz spēj dot bērns, kurš palīdz saviem vecākiem, kurš mācās dalīt bēdu un samīļo, parūpējas par noskumušo mammu vai tēti! Un cik grūti dažreiz bērnam ir sasaukt savu vecāku, kad viņš iegrimis savās raizēs, kad ielīdis ar galvu mākoņos, aizvien domājot par darba vai citām nomācošām lietām.
Man šķiet, ka šī primāri nav grāmata bērniem, bet gan viņu vecākiem. Bērni ir mums blakus ik dienas un ļoti labi redz pieaugušo emocijas. Viņi redz gan mūsu priekus, gan bēdas un panīkuma mirkļus pat tad, kad cenšamies tos slēpt. Lieki teikt, ka bērni no mums atkarīgi arī tad, kad nejūtamies labi. Taču nav lieki piebilst, ka tieši no vecākiem bērni mācās tikt galā ar vilšanās sajūtu, dusmām, skumjām un arī priecāties bērni mācās no mums.
Bez problemātiskajām mammām šajā stāstā ir arī filozofisks brīvību mīlošs suns un ļoti daudzpusīgs tēvocis (kas laikam tomēr nav gluži tēvocis kā radinieks), lāču mīļotāju klubiņš, liela bēgšana, pārpratumi un izglābšanās. Amizanti, pasakaini un neticami atgadījumi vai uz katra trešā soļa.
Un beigās mazliet suņa filozofijas: "Man liekas, lai kādu mīlētu, nav obligāti gulēt viņa istabas kaktā uz vatētas segas. Nav jānēsā kaklasiksna vai uzpurnis. Gluži pretēji, mīlēt var arī no attāluma. Bez kaklasiksnas, bez uzpurņa, bez aizsargpotēm un ķepas došanas." /109.lpp./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru