Ir mēness zelta kuģis, ir zvaigzne sudrabairis. Ja atkal, atkal es pie tevis tikšu, būs mēness zelta kuģis, būs zvaigzne sudrabairis, un naktī tavi smiekli skanēs kairi.
Šī ir viena no grāmatām, ko noteikti paturēšu savā plauktā līdz mans dēls nedaudz paaugsies. Novietošu to turpat blakus Jurgas Viles un Linas Itagaki "Sibīrijas haiku". Šī grāmata ieteikta lasītājiem no 11 gadu vecuma. Un, manuprāt, ir lielisks vēstures notikumu atspoguļojums caur cilvēkstāsta prizmu. Ja Jurga Vile un Lina Itagaki rādīja baltiešu ceļu uz austrumiem, uz Sibīriju, tad Juhani Pitseps un Gundega Muzikante pievērsušies rietumu virzienam - Zviedrijas ceļam. Šajā grāmatā ir par ģimeniskumu, šķiršanos no mīļā un zināmā, bēgot no draudīgā nezināmā, par bailēm un to pārdzīvošanu ar cieņpilnu stāju, par dažādiem cilvēku rīcības motīviem un atšķirīgiem riska iznākumiem.
Kēte ar mammu un tēti dzīvo mazā piejūras pilsētiņā Igaunijā, skolas sākums nedaudz atlikts kara dēļ, vecāki naktī kaut ko paslepus aprok dārzā, bet meitēns iekārto akmentiņu un gliemežvāku veikaliņu, daudz neprātojot par to, kas notiek. Kādu dienu vecāki atklāj, ka ģimene dosies ceļā pār jūru uz Zviedriju. Tētis ir skolotājs un neko nav zadzis, bet tomēr viņam draud tikt cietumā vai ceļš uz Sibīriju, ja pie varas atkal nāks sarkanie. Ceļš ir bīstams un sarežģīts, tomēr daudzi tūkstoši cilvēku bija gatavi riskēt, cerot uz glābiņu. Autors arī neizskaistinot to apraksta. Ne visiem izdevās sasniegt mērķi.
Kad izlasīju četru bērnu, autora radinieku, vārdus, kuriem šis stāsts veltīts un vēlreiz tos pašus vārdus ieraudzīju jau starp grāmatas tēliem, apraudājos pirmo reizi, nelabas nojautas mākta. Riskējot atklāt par daudz, atklāšu, ka autors izmantojis iespēju vismaz prozā savas dzimtas vēsturi nedaudz mainīt. Interesanti arī, ka Pitsepa vectēvs aktīvi palīdzēja organizēt bēgļu ceļu no Kurzemes piekrastes uz Zviedriju, ar pēdējo laivu emigrēja arī pats un dzīvi aizvadīja svešumā.
Par baltiešu un latviešu bēgšanu pāri jūrai uz Zviedriju iepriekš esmu lasījusi vien nedaudz. Tāpēc man ļoti patika tas, ka autori bija iekļāvuši dažādos bēgšanas laivu organizatoru motīvus. Bija šādos mirkļos gan nesavtīgi savas un citu dzīvības glābēji, gan naudas un zelta kāri cilvēki, bet zelts jau no naidnieka lidmašīnas uzlidojuma paglābt nevar. Varbūt tieši tamdēļ, ka man baltiešu bēgšanas virziens uz Zviedriju literatūrā nav tik pazīstams, man būtu gribējies vēl. Es gribētu par katras grāmatas laikā iepazītās ģimenes likteni zināt ko vairāk kā vien pāris teikumus. Varbūt katram pat veselu nodaļu. Vienlaikus apzinos, ka tas grāmatu padarīt biedējoši biezu priekš pamatskolas vecuma lasītāja. Pēc tā, kā stāsts beigās noapaļots, spriežu, ka "Ir mēness zelta kuģis", visticamāk, tā arī paliks kā viens atsevišķs darbs bez turpinājuma.
Īpaši vēlos izcelt mākslinieces ieguldījumu šī stāsta noskaņā. Gundega Muzikante ar savu roku stāstu padarījusi taustāmu un siltu. Ar estētiski gaumīgām krāsām zemes toņos lasītājs tiek ievests gan tumšajā pagrabā bombardēšanas uzlidojuma laikā, gan zvejas laivas piesmakušajā, pelēkajā kravas tilpnē, gan rožainās nākotnes solījumā pie lotām. Pirkstiem ārkārtīgi patīkams arī grāmatai izvēlētais kvalitatīvais biezais papīrs.
Grāmata "Ir mēness zelta kuģis" 2020.gadā saņēmusi Igaunijas bērnu literatūras centra balvu "Gada rozīne", bet 2021.gadā - Igaunijas Kultūrkapitāla gada balvu bērnu literatūras kategorijā un Virumā literatūras balvu kā gada labākais vēstures tēmai veltītais darbs.
Tulkojums latviešu valodā: Marika Muzikante
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru