Lai arī pati ar dzeju esmu uz "jūs", dēlam cenšos piedāvāt daiļliteratūru dažādos veidos. Jaunākā dzejas grāmata Ievas Samauskas "Gulošais policists un sapnis" mūsmājās ienāca kā izdevniecības dāvana. Latviešu rakstniece Ieva Samauska roku jau pamatīgi ietrenējusi dažādos literārajos žanros, taču man līdz šim viņas darbus nebija sanācis lasīt. Viņas jaunākajam veikumam, dzejas krājumam bērniem, ilustrācijas veidojusi Evija Timma-Novika. Grāmata paredzēta bērniem vecumā no pieciem gadiem, tāpēc drošu sirdi ķēros tai klāt kopā ar savu bez piecām minūtēm piecgadnieku.
Sākšu ar vizuālo pusi, jo tieši tā vairāk ieķērusies atmiņā. Ilustrācijas ir ļoti maigas un gaišas, nepārsātinātas ar košumu. Liela daļa ilustrāciju arī ir ieturētas minimālisma stilā, kas man ļoti patīk. Pūkainie zvēriņi līdzīgi mīkstajām rotaļlietām un ir raisa vēlmi pabužināt grāmatas lapas.
Teksti skar daudzveidīgu tematu loku un sagrupēti četrās lielās nodaļās - Brīnumainās pārvērtības, Jocīgais kino, Lielais ķēriens un Jocīgais atkusnis. Mans bērns šos dzejoļus uztvēra kā mazus stāstiņus, kurus bija gatavs klausīties visus pēc kārtas. Taču visvairāk viņu piesaistīja tieši ilustrācijas, ne paši teksti. Man pašai ar Ievas Samauskas dzejoļiem gāja pagrūti. Uz dzejoļiem esmu konservatīva - tajos jābūt atskaņām un dzejoļos bērniem, pretēji pieaugušo dzejā gaidītajam, atskaņas pat varētu būt banāli paredzamas, lai bērns trenē spēju atšķirt līdzīgi skanošus vārdus.
Autore ietvērusi savos dzejoļos arī atsauces uz mūsdienu bērnu vecāku pašu bērnību, piemēram, dzejolī par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem ("Paslēpes"). Vienlaikus tādējādi šis dzejolis it kā paliek saprotams tikai pieaugušajam. Savukārt bērniem vairumā gadījumu manas bērnības Disney studijas multiplikācijas filmu jau sen aizvietojuši jaunie mūsdienu multfilmu varoņi. Tādējādi varbūt tieši šis dzejolis var kalpot kā satuvināšanās līdzeklis starp bērnu un vecāku, dot iespēju pastāstīt bērnam par laiku, kad pats biji mazs, atrast to deviņdesmito gadu multfilmu, ko skatījies pats savā bērnībā, un uztaisīt vienu feinu filmu vakaru kopā ar savu bērnu.
Interesants un aktuāls bija arī dzejolis, kas attēlo tehnoloģijās iegrimušos vecākus ("Pazudušais tētis"), kurā ģimenes tēti bērns un mamma vilkšus vilka ārā no datora valgiem. Vēl aktuālāk, protams, būtu ar glāstekrānu, kuram pielipuši tēta pirksti, taču šis sižets šķiet kaut kur jau dzirdēts un lai nu paliek dators un vilkme.
Man gan šķiet, ka šī grāmata priekš dzejas bija pārāk bieza. Manuprāt, to labāk varētu sadalīt divās vai pat trīs atsevišķās grāmatās. Tikai, lai nesajauktu bērnam prātu ar pārāk bieži mainīgiem galvenajiem varoņiem, šo grāmatu lasījām ilgu laiku un pa mazam gabaliņam. Kopumā secinu, ka manam bērnam ar šo grāmatu gan neizveidojās pārāk ilga draudzība. Viņš labprāt izpētīja grāmatu, kad to atnesu mājās, taču tā nebija viņa izvēle, citās dienās meklējot vakara lasāmvielu. Bieži vien jaunākās grāmatas diezgan ilgu laiku pavada labi redzamā vietā pie mana lasāmā krēsla un tieši tamdēļ, ka stāv acu priekšā, izpelnās biežāku dēla uzmanību. Taču ne šoreiz. Lai arī tūlīt un tagad grāmata nav ierindojusies mūsu ģimenes iecienīto vidū, šis krājums ir interesants papildinājums bērna grāmatu plauktam, jo īpaši ilustrāciju un mākslinieciskā noformējuma ziņā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru