Nora Ikstena un Vilipsōns "Suņa dzīve. Stāsti un suneti”

Rakstnieces Noras Ikstenas un mākslinieka Aivara Vilipsona kopdarbs "Suņa dzīve. Stāsti un suneti" iznākusi jau 2019.gadā, taču nupat atguvusi aktualitāti. Līdz augusta beigām Rīgas vasaras kultūras programmas laikā norisinās projekts “Dzilvēku stāsti”. Tas ir aicinājums uz kulturālu pastaigu cauri desmit Rīgas parkiem, ko īsteno biedrība "Suns ar misiju". Ķeros klāt sunetiem un stāstiem, vienlaikus cerot uz mazāk slapju laiku, lai dotos arī pastaigā. Stāsti un suneti ir viena vakara darbiņš, savukārt sausāks laiks ir garāka posma izaicinājums. Beigu beigās samierinos ar trīs savam Rīgas galam tuvāko suņu apmeklējumu. Apciemojām medīgo Ripsi, dzīvelīgo Džekiju un Vīnogactiņu Klāru.

Sameklējiet pastaigas karti biedrības "Suns ar misiju" lapā, izplānojiet krietnu strēķīti brīva laika un dodieties apskatīt tēlnieka Kristapa Andersona veidotās skulptūras. To apgleznošanā piedalījušies dažādi mākslinieki. Pie katras skulptūras arī izvietots QR kods, kuru noskenējot ar telefonu, var noklausīties stāsta audio versiju, ko ierunājusi aktrise Marija Bērziņa. Diemžēl divi no projekta mākslas darbiem, Frīda un Pipars, cietuši vandālismā un vairs nav apskatāmi, taču viņu stāsti aizvien klausāmi Operas skvērā un A.Briāna un Palīdzības ielas skvērā.

Taču, atgriezīsimies pie stāstiem, ko varēs lasīt arī pēc augusta beigām. Katram stāstam nosaukums ir suņa vārds un šis suns ir galvenais stāstītājs. Suņa un viņa cilvēku pasauli, dzīvi un ikdienu iepazīstam no dzīvnieka redzējuma. Stāstus papildina arī īsi soneti jeb suneti. Vīlipsōns veidojis suņu figūriņas no plastilīna, savukārt māksliniece Katrīna Vasiļevska šos telpiskos portretus pārvērtusi grāmatas ilustrācijās. Attēli un stāsti man ļoti patika. Suneti bija aušīgi, bet ne īsti "mana tējas tase", lai arī nenoliedzami labi iederas kopējā noskaņas līdzsvarā. Nu nevar tikai bimbāt un šņaukāties, vajag arī mazu smaidu.

Tieši piemīlīgie suņuki lika man un dēlam maldīgi domāt, ka tā ir grāmata bērniem. Kopīgi arī ķērāmies pie pirmā stāsta "Stella" un tā pēdējo rindkopu es dēlam "nozagu", jo nespēju vairs lasīt bez asarām. Skumjš raudamais stāsts noteikti nebija tas, kas bērnam vajadzīgs, kad aiz loga asaras lej mākoņi. Protams, bērni arī stāstus var lasīt, taču pieaugušajam jābūt gatavam atbildēt uz jautājumiem, kāpēc suns lido uz mākoņiem, ko viņš tur darīs un kas mums ir mākoņos, kad tur nonāks mūsu suns? Es tobrīd nebiju gatava pārāk daudziem jautājumiem, arī personisku iemeslu dēļ.

Šī grāmata ir veltījums Dzilvēkam. Tā nav drukas kļūda. Dzīvnieks un cilvēks: stipra un uzticama

Mani dzilvēki - Lulū un nu jau uz mākoņmalas sēdošā Bella

vienība. Pēdējā lapā Nora Ikstena arī atzīst, ka vairāki no aprakstītajiem suņiem bijuši viņas pašas dzīves ceļa sabiedrotie. Un jo īpaši grūti, to zinot, stāstus lasīt, jo arī man ir savs dzilvēks mājās un nesen trīs nedēļas pārdzīvoju, gaidot viņai izoperētā audzēja pārbaudes rezultātus, baidoties Lulū pazaudēt pārāk drīz. Mums šobrīd paveicās, Lulū sliktos audzējus noķērām laikus un ir liela cerība kopā pavadīt vēl vairākus gadus. Cilvēkam suns it kā ir tikai daļa no dzīves, taču sunim cilvēks ir visa dzīve. Man gribētos domāt, ka ikkatram saimniekam viņa suns vai vairāki iespiežas sirdī uz mūžu, jo uzticīgais dzīvnieks nav pelnījis neko mazāk! Man manējie dzilvēki ir atraduši savu plauktiņu kaut kur manī iekšā.

Suņu cilvēkiem patiks.