Trešā grāmata sākas ar īsu atskatu iepriekšējo gadu notikumos un atgādina arī par pārējiem spilgtajiem grāmatas tēliem - Pāvo vienaudžu mammām. Līdz ar to šo grāmatu it kā varētu lasīt kā vienu pašu, taču lasītājs, manuprāt, zaudēs daudz iespējami iegūstamā prieka, ja neizlasīs arī pirmo un otro grāmatu. Anti izturējis bērna pirmos septiņus gadus, izturot trauksmaino tempu un apjomīgo informācijas gūzmu, taču skolas laiks liek tēvam sabrukt. Un atkal Anti palīdz viņa "ciems", jo bērnu neaudzina tikai mamma un tētis - bērna izaugšanai patiesi vajadzīgs vesels ciems.
Lieliska humora pilna ir arī trešā Anti un Pāvo Pasanenu dzīves grāmata. Mūsu ģimenē līdz skolas laikam vēl pāris gadi, taču tas nenozīmē, ka neesmu jau galvā apgrozījusi piecdesmit piecus variantus par skolas laika dzīvi. Gluži tāpat kā citus pirmklasnieku vecākus, Anti moka jautājums - kādā veidā bērns, kas augustā bija jāved uz bērnudārzu un nebija atstājams viens ne uz mirkli, septembrī pēkšņi ir gatavs sarūpēt sev brokastis, viens pats mērot ceļu uz un no skolas, rūpēties par savu lietu nezūdamību, izpildīt mājas darbus un ik vakaru rāmā mierā nenosvilinātā dzīvoklī sagaidīt vecākus no darba? Tieši tā tas ir kā Latvijā, tā, acīmredzami, arī Somijā. Daudz jautājumu par skolas uzsākšanas loģiku un procesiem ir arī man un ne reizi vien manās un draudzeņu sarunās par šo laiku iezogas kāds stiprāks vārds un melnais humors. Taču mierinu sevi ar domu, ka laiks rādīs, kas un kā. Galu galā arī šī ir proza izklaidei un atpūtai, ne skaidrojošais buklets nezinošiem pieaugušajiem.
Ļoti interesanti bija lasīt par skolas laika satraukumiem no vecāka perspektīvas, zināmā mērā arī piefiksēt sev pašai galvā aktuālos jautājumus, informāciju, kas jānoskaidro pirms skolas sākuma. Neizbēgami trešajā grāmatā turpinās otrajā iesāktā mīlestības līnija, jo pieaugušiem cilvēkiem vajadzīgas arī līdzvērtīgas partnerattiecības ar citiem pieaugušajiem, kāds uz kuru paļauties, kāds, ko mīlēt, samīļot un saudzēt. Īsāk sakot, patīkami, ka stāsts nav plakans un vērsts tikai uz vienu Pasanenu ģimenes dzīves aspektu - skolu un tās sākumu. Patīkami arī, ka pēdējās nodaļās autore nedaudz vairāk pievēršas arī bērna skatījumam uz apkārt notiekošo.
No vienas puses gribētos teikt, ka nav jau nekāda lielā atšķirība, vai bērnu audzina viena mamma vai viens tētis. Vienam cilvēkam tas nav viegli, bet vientuļā tēva tēls ļauj uz sarežģīto ikdienu paraudzīties caur humora prizmu, lai arī humora tajā visā realitātē nav pārāk daudz. Brīžiem melnais humors ir viss, kas palīdz saglabāt veselo saprātu. Pagaidām varu tikai iedomāties tos pārbaudījumus, kas sagaida mūsu ģimeni skolas gaitas sākot. Taču esmu pārliecināta, ka būs interesanti visos aspektos. Bet kopumā bērni ir dzīves gaisma. Īpaši brīžos, kad, neapmierināti ar vecāku vēlmēm un lēmumiem, bļaudami krīt gar zemi - tad no skaņas zvaigznītes džinkst gar acīm un acīs metas spoži raibs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru