Franču rakstniece Fransuāza Sagāna man zināmākā šķita ar savu pirmo grāmatu "Esiet sveicinātas skumjas", jo citas nebiju lasījusi. Kad uzzināju, ka latviešu valodā iznāk iepriekš nepublicētais, autores dzīves laikā (1935 - 2004) pēdējais tapušais romāns, iekšēji jutu, ka man to noteikti vajag. Anotācijā sola, ka tekstā ir Sagānai raksturīgais nesavažotais gars, absolūtā brīvība, griezīgais humors un uzdrīkstēšanās. Kā nu netieksies pēc ikoniskas autores darba, kurš sola viņas vispārzināmā stila turpinājumu? Protams, ka vajag! Un ziniet, ko? Izrādās, ka "Esiet sveicinātas skumjas" man galvā iezagušās pašas, neprasītas un nemaz nelasītas. Izrādās, ka tieši ar "Visos sirds nostūros" es iepazīstu Sagānu nevis saņemu man jau zināmo un gaidīto. Interesanti gan, kā nelasīts darbs (tās skumjas) var šķist sev tik pazīstams un tuvs, ja patiesībā nav nemaz lasīts? Bet nopirkusi gan savulaik es šo grāmatu biju un nu laikam ir īstais brīdis to izlasīt. Bet atgriezīšos pie nupat patiešām izlasītā romāna.
Grāmatas priekšvārdā rakstnieces tiesību mantinieks un dēls Denī Vesthofs ieskicē, kā šaubījies par mantotā manuskripta publicēšanu, jo tas šķitis nepilnīgs, no vienas vietas pilns labojumu un vispār tapis kā scenārijs, nevis kā grāmatā publicējams romāns. Tomēr ar laiku šaubas izklīdinātas un lasītājs var turēt savās rokās to, ko pati autore sākotnēji, iespējams, nemaz nebija domājusi publicēt.
Grāmata ir tik īsa, ka nešķiet piedienīgi atsauksmē atstāstīt stāsta sižetu, jo tā bīstos samaitāt citam lasītājam atklāsmes prieku. Taču rakstīšu, ka tajā ir bagāti un ļoti nelaimīgi cilvēki - katrs savā īpašajā veidā. Un nelaimīgi cilvēki jeb grāmatu tēli nereti slīgst eksistenciālās pārdomās, kā tas brīžiem pavīd arī Sagānas darbā. Galvenais tēls, Ludiviks Kresons cieta smagā autoavārijā, bet izdzīvoja par spīti skeptiķiem. Taču neviens viņu īsti par pilnu neņem. Viņš jūtas vientuļš un nesaprasts līdz kādai dienai. Šajā darbā ir bagāti un naudas samaitāti cilvēki, ir nedroši un pārdroši ļautiņi, bet visā kopumā tur ir aprakstīta viena jestra un dīvaina ģimenīte. Lasot atdūros pret kādu domu, kurā apraksta tēvu un dēlu, bet vienlaikus tajā, manuprāt, ļoti trāpīgi aprakstīti visi tēli un notikumi:
"Šajos buržuāziskajos un komiskajos raksturos bija kaut kas nesamērīgs, kaut kas tik ļoti ārpus laika, laikmeta un morāles esošs, ka Fanija izjuta pat zināmas bailes. Runa bija par buržuā, no kuriem viens bija apprecējis viņas meitu, un šo cilvēku ģimene vēlējās atveseļot no stāvokļa, kādā pati bija to ievedusi, proti, - no nelaimes. Jau sen Fanijai neviens nebija izskatījies tik tuvu nelaimei kā šis puisis; viņa un šīs mājas attiecībās, acīmredzot nebija nekā cita kā vien sadursmes un klusēšana." / 76.lpp./
Lai arī dažas kultūras un sabiedriskās atsauces stāstā es nesapratu, kopumā tas netraucēja tvert tekstu un sižetu, netraucējot darbam būt nepiesaistītam konkrētam laikam. Stāsts šķietami stāv pāri brīdim, kad uzrakstīts, lai arī pāris reizes pieminēts Otrais pasaules karš un stāsta darbība noris kādus daždesmit gadus pēc tā - vairāk uz divdesmitā gadsimta otro pusi, ne divdesmit pirmā pašu sākumu. Taču mani nepameta sajūta, ka romāns tas gluži nav - drīzāk garstāsts. Vienlaikus nevarētu arī teikt, ka es tam varētu iedomāties arī kādus papildinājumus, pagarinājumus un paplašinājumus. Viss bija savās vietās un atbilstošā garumā. Varbūt tikai mazliet par ātru pienāca beigas un atvērts noslēgums.
Vai es sajutu Fransuāzas Sagānas īpašo stilu? Šķiet, ka jā. Viennozīmīgi grāmata "Visos sirds nostūros" radīja man vēlmi aizpildīt robus, kurus nezināju, ka man tādi ir, un izlasīt tik, lai spētu pateikt: "Jā, patiesi, arī pēdējā darbā Sagāna ir uzticīga savam rokrakstam!" vai gluži pretēji - strīdētos, ka šis nu gan ir kas Sagānai pilnīgi nepieredzēts. Šīs francūzietes cinisms un nesaudzīgums bija tieši pa manai gaumei.
P.S. Vēl var izlasīt kādu vecu interviju ar Fransuāzas Sagānas dēlu. Var ironiski pasmīnēt - kas nekait būt par tik ražīgas rakstnieces atvasi - manto tik un apsaimnieko literāro mantojumu, ik pa laikam izvelkot no azotes kādu aizmirstu stāstu vai romānu var visu mūžu dzīvot mātes slavā. No otras puses - viņš jau nav vainīgs, ka viņa māte bija slavena rakstniece ar skandalozu dzīvi - savu karjeru viņš veidojis arī pats un ne tikai rakstot. Turklāt, cik nav lasīts par atvasēm, kuras zem savu vecāku slavas saules sadeguši, paši nespējot kāpt tik augstu, kā fani pielūgsmes pjedestālos ieceļ viņu vecākus. Tā, ka nav, ko smīnēt - jābauda skaista franču literatūra.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru