Desmit gadus vecajai meitenei matus cieši sapin jau vakarā, jo no rīta māmiņa un tētis uz darbu lielajā pilsētā aizbrauc vēl pirms Katjas mošanās. Dažreiz meitēnam neizdodas gulēt tik mierīgi, kā gribētos, un no rīta kārtīgās bizes vietā viņai uz galvas ir pamatīgs pinku ērkulis. Un tad jau nāk arī skolas dienas izaicinājumi. Nekā neparasta.
Mazās skolnieces dzīvē brīžiem ir skaudra. Viņas vecāki nav tik turīgi kā citiem klases biedriem, zināšanas un sabiedriskā dzīve nevedas tik viegli kā mirdzošajai un visu vidū populārajai draudzeni, patiesībā arī attiecības ar vecākiem ir pavēsas, mūžīgā noguruma un pārstrādāšanās ietekmētas. No ikdienas sāpēm Katja patveras mazos skaitāmpantiņos un fantāzijās. Nezinu, vai nemaitāšu nākotnes lasītājiem lasītprieku, ja rakstīšu, ka Kikimoras parādīšanos Katjas dzīvē gaidīju krietni ilgi, līdz pat apmēram romāna vidum.
Lai arī mana grāmatu kluba biedri nepiekrita, es tomēr liktu "Katja un Kikimora" plauktiņā blakus cita krievu autora, Pāvela Sanajeva, "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes", ko lasīju pirms četriem gadiem. Abās grāmatās ģimenes drāma tiek attēlota caur bērna skatu un abās bērni ir, īsi sakot, nesaprasti un tiek mīlēti ļoti savdabīgi. Taču piekrītu, ka Sanajeva Aleksandrs dzīvo skaudrā realitātē līdz kaulam, bet Katjas dzīvi mazliet gan izkrāso, gan apgrūtina arī zināma deva folkloristiskās maģijas.
Man bija ļoti žēl Katjas. Es ļoti jutu līdzi viņas vientulībai un tam, kā viņa gaidīja savus divus vakarus - mammas vakaru un tēta vakaru. Tieši šī lielā žēluma un līdzi jušanas dēļ, es biju priecīga par romāna noslēgumu un Katjas dzīves pārmaiņām. Krievijā šī grāmata ir kategorijā lasītājiem no 18 gadu vecuma. Un man blieza pa pieri tas, kā Katjai dara pāri pašas vecāki. Nē, viņu nesit, bet morālā vardarbība un tai līdzi nākošā spriedze ir katru dienu. Bērns nevar nemīlēt savus vecākus, tāpēc izjūt sirdsapziņas pārmetumus par mirkļiem, kad dusmojas, jūt aizvainojumu vai ir neizpratnē. Bērnam pietrūkst kopā ar vecākiem laika, kurā netiek saņemti pārmetumi vai pamācības, nevienam nav laika cept kopā pīrāgus vai iedot brīvdienu no skolas. Nelaimīgumam ģimenē vēl pievienojas arī pedagoga psiholoģiskais spiediens un kaunināšana, kā arī pazemošana.
Sāpīga tā grāmata gan kā mammai, gan kā cilvēkam. Īpaši tāpēc, ka piecgadnieks nekautrējas pateikt, ka es katru vakaru tikai gatavoju ēst un nespēlējos ar viņu. Tas gan nav taisnība - katru dienu cenšos veltīt viņam vismaz 30 minūtes pilnīgi nedalītas uzmanības un dēla vēlmju robežās iesaistu viņu arī ikvakara mājas darbiņos, kuru laikā varam aprunāties, paākstīties un arī pamācīties ikdienas prasmes. Lai arī zinu un apzinīgi piedomāju pie laika pavadīšanas kopā, dēla vārdi "tu ar mani nekad nespēlējies" tāpat ieduras kaut kur mammas sirdī.
Paldies Lilitai, kura izglītoja, ka "Kалечина-Малечина" ir krievu dzejnieka Alekseja Remizova pagājušā gadsimta sākuma dzejolis, gan sena bērnu spēle Krievijā. Tieši kaut kāda vispārīga realitātes fona paskaidrojuma, dzejolis un stāsts par rotaļu latviešu jaunākā gadagājuma lasītājam varētu pietrūkt. Padomju skolas izgājušiem lasītājiem gan tas noteikti varētu šķist kā kaut kas lieks. Bet Lilita izdarījusi lielu darbu un ielikusi savā blogā rotaļas aprakstu, tiesa, netulkojot no krievu valodas. Ja lasāt krievu valodā, iesaku izlasīt rotaļas aprakstu pirms grāmatas lasīšanas, jo tas paskaidro daudz no sižeta un galvenā tēla domu gājieniem.
Paldies par labiem vārdiem. :) Un, jā, arī es kā mamma reizēm vilku paralēles ar sevi, savu aizņemtību (tas nekas, ka bērns nu jau ir pusaudzis).
AtbildētDzēst