Dizažio nav nekāds pagalmā dižākā un brangākā āža apzīmējums. Dizažio ir veiksmīgā uzņēmēja ekscentriskais alter ego. Nu un vēl dizažio ekonomikas terminos esot procenti, ko atskaita no naudas vai vērtspapīru nominālvērtības, ja to kurss biržā ir krities zem nomināla. Taču Tēzaurs var pastāvēt pie ratiem, jo pēc Svena Kuzmina romāna izlasīšanas Dizažio man tagad ir īpašvārds, kas tērpies gaiļa spalvās, baltā samtā un lillā ādā, aizrūcina garām dzeltenā zemūdenē. Viens vareni traks gabals! Svenam Kuzminam izdevies ar savu tekstu izveidot karnevāla cienīgu karuseli, kurā sēžot (lasot) brīžiem pavelk uz vēmienu, bet lielāko daļu laika gar acīm zib krāsains, raibs, košs, gaismas un visu laiku ausīs skan kaut kādi dīvaini brēcieni.
Grāmatas redaktore Gundega Blumberga uz pēdējā vāka raksta, ka Kuzmina radītais personāžs nebaidās ne no vētrām, ne no maukām. Es piebildīšu, ka arī no alkohola pieblīdinātiem un smirdīgiem īpatņiem Dizažio nav bail. Vēl vairāk - viņam tie sagādā milzīgu seksuālu baudu! Stāsta darbība galvenokārt risinās izdomātā kūrortpilsētā Hohmā, ko jau esmu iepazinusi Kuzmina iepriekšējā grāmatā. Savukārt galvenais tēls Dainis Lapinskis gan man ir jauns. Veiksmīgais uzņēmējs piedzīvo savdabīgu personības krīzi un... Patiesībā man ir ļoti grūti aprakstīt to, ko esmu izlasījusi. Man šķiet, ka tekstu esmu izrāvusi cauri tādā kā šņabja hļebnij dar miglā ar nelielu, bet neatslābstošu šķebināšanu rīkles galā. Un tas ir fantastiski! Es apbrīnoju to, kā Svens Kuzmins ir spējis panākt ar tekstu tādu fizisku efektu uz mani! Tas nepadodas kuram katram. Aptuveni līdzīgi savulaik jutos lasot Nila Saksa stāstu krājumu "Nopietnie nolūki". Savukārt tajā, kādu iekšējo tempu šī grāmata rada, nevilšus rodas salīdzinājums ar Pašas Matsinova "Gogoļa disko"
Liela loma šajā romānā ir Hohmas mākslas skolai un tās dažādu laiku absolventiem, kā arī esošajiem audzēkņiem. Viņi filozofē un rada mākslu. Hohma patiesi šķiet visas Latvijas mākslas centrs līdz pat tādai robežai, ka šķiet - nekur citur mākslas nav, tikai Hohmā! Lai arī ne tuvu neorientējos birokrātijā mākslas finansējumam, ļoti gaumīgi šķita izsmiets garais un sarežģītais dokumentārais process, kas jāiziet, lai iegūtu valsts atbalstu radošām iecerēm. Starp citu, tieši fragmentu, kas visspilgtāk attēloja šo tematisko līniju lasīju laikrakstā "Konteksts" un nesajutu, ka man vajadzīga visa grāmata. Taču grāmatu klubā tomēr aizņēmos "Dizažio" ar domu, ka vismaz nebūšu tērējusi naudu, ja patiešām nepatiks. Izlasot visu grāmatu, secinu, ka velti no maza fragmenta uzskatīju šo romānu par kaut ko man nevajadzīgu un neinteresantu. Neļaujieties maldināties!
Svena Kuzmina romāns, iespējams, nebūs kurai katrai gaumei, taču tas noteikti ir tik dzīvs, ka nemaz nav vajadzīgas nekādas substances, lai to lasītu un reibtu no vārdiem vien.
P.S. Grāmatas mākslinieks pats teksta autors. Tas, manuprāt, daudz izsaka.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru