Matiass Edvardsons "Labie kaimiņi"

Zviedru rakstnieks Matiass Edvardsons (Mattias Edvardsson) man jau bija zināms no trillera "Gandrīz normāla ģimene" lasīšanas. Viņa jaunākā latviešu valodā tulkotā grāmata "Labie kaimiņi" kādu laiku gaidīja savu lasīšanas kārtu pie krēsla līdz man radīsies atbilstošs noskaņojums. Arī šoreiz lasītājs tiek mazliet pavazāts aiz deguna un sastopas ne tikai ar noziegumu, bet arī ar vairākiem noslēpumiem, kas piemīt katrai no lielajām tēlu grupām. Sporta skolotājs Mīkaels un nekustamo īpašumu aģente Bjanka no trauksmainās Stokholmas pārcēlušies uz dzīvi klusajā Skones lēnes pilsētā Čēpingā. Ar diviem maziem bērniem šī šķiet kā sapņu vieta. Matiass un Bjanka mēģina salāgot, kā attiekties pret kaimiņiem, lai būtu pieklājīgi, bet vienlaikus arī ievērotu principu turēt kaimiņus izstieptas rokas attālumā, lai būtu labi kaimiņi, nepiekāpjoties saviem principiem. Kādu vakaru notiek nelaime - kaimiņiene Žaklīna ar auto notriec Bjanku.

Grāmatā secīgi mijas nodaļas ar notikumiem pirms un pēc avārijas, turklāt katrā nodaļā mainās arī stāstītājs. Pamīšus savu skatījumu par norisēm izklāsta Mīkaels, Žaklīna un viņas dēls Fabiāns. Katrs no viņiem, protams, redz savu stāsta daļu. Viena traģēdija paver vārtus uz vairākus gadus milzušām problēmām, kuras uzzinot, lasītājam veidojas iespaids, ka Bjankas nelaime varēja arī nebūt negadījums. Lai arī notikums un vainīgais lasītājam tiek atklāti jau paša sākumā, intriga paliek - vai tiešām negadījums? Un arī atrisinājums atnāk tikai pēdējos divos grāmatas teikumos. 

Tāpat kā iepriekšējā grāmatā, arī šajā Edvardsons pieskaras daudz plašākam tematu lokam par vienkāršu sadzīvošanu kaimiņu vidū. Fabiāns skolā nav pārāk labi ieredzēts, pret viņu tiek vērsta ne tikai psiholoģiska, bet arī fiziska vardarbība. Turklāt Fabiānam arī neviens netic notikumos, kur skola nav īsti iesaistīta. Žaklīnai ir savi dēmoni, bet lielākais no tiem - vecāku mīlestības trūkuma dēļ izraisīts alkoholisms. Nu un Mīkaels un Bjanka nav devušies prom no Stokholmas tikai klusākas dzīves meklējumos.

Mazliet juceklīga šķiet Bjankas un Mīkaela attieksme pret draugošanos ar kaimiņiem. No vienas puses Mīkaels gribētu būt atvērts jaunajiem cilvēkiem, bet Bjanka ar savām dīvainajām bailēm no dažādiem apdraudējumiem viņu aptur. Vienlaikus tieši Bjanka ir tā, kura izveido ciešākās attiecības ar sev pieņemamiem kaimiņiem un beigās ir vislabāk informētā par visiem. Romānā krietni ieskanas arī greizsirdības temats un neuzticība. Sava nozīme stāstā ir arī tam, ka Zviedrija kļuvusi pārāk liberāla, sodi par noziegumiem ir pārāk mīksti un skolā valda visatļautība, jo skolotāji baidās no sodiem.

Lai arī skarto tematu loks grāmatā ir visai plašs, tie ir prasmīgi savīti kopā un neviena no sižeta līnijām nepaliek karājoties gaisā un nerodas sajūta, ka tā būtu iepīta tikai apjoma dēļ. Aizrautīgam lasītājam Matiasa Edvardsona "Labie kaimiņi" būs divu dienu lasāmais. Nodaļu pēc nodaļas traucoties līdzi kaimiņu savstarpējo attiecību lokiem, nemaz nemani kā nonāc pie pēdējā vāka. Lieliska atpūta garantēta. Vienīgā piesiešanās no manas puses būs vāka noformējumam -  ja jau izmantota stoku fotogrāfija, varēja taču piemeklēt velosipēdu sarkanā krāsā, ja krāsa tomēr pieminēta, Mīkaelam atceroties nelaimes vietu.

P.S. Piebildīšu, ka grāmatu tulkojusi Vizma Zaķe, jo Latvijas Mediju interneta veikalā nav norādes par tulkotāju, taču Jāņa Rozes interneta veikalā kļūdaini norādīts, ka tulkojusi Dace Andžāne.