Nanda Milbreta "Kommunalka Child"

Dzīve komunālajā dzīvoklī un komunālā valstī caur pieaugušā muti un atmiņām. Latviete Nanda Milbreta savu debijas grāmatu "Kommunalka Child" izvēlējusies rakstīt angļu valodā. Iespējams, lai tā iegūtu plašāku atpazīstamību arī ārzemēs un nepaliktu tikai Latvijas lasītāju plauktiņos. Pirmo reizi par to dzirdēju grāmatu klubā, taču patiesi sakāroju izlasīt, kad ieraudzīju kādā Instagram fotogrāfijā. Ar fotogrāfijas licēju arī sazinājos un aizņēmos grāmatu lasīšanai (tagad priekšā lielais darbs šķirstīt sarakstes un atrast, no kuras dāmas ņēmu grāmatu). Nanda pavērusi aizkaru uz Padomju Latviju, virzoties uz savienības norietu. Viņa atcerējusies savas ģimenes paradumus, savus pārdzīvojumus, pirmās sastapšanās ar ārpasaules lietām (košļājamās gumijas, Ozijs Osborns, rietumu viesnīcas, lidojums Lufthansa ekonomiskajā klasē u.c.). Autore pievērsusies arī savu vecāku rīcību un kopdzīves, kā arī audzināšanas metožu atcerei, pavisam nedaudz arī analīzei. 

Ilona Bakše un Ieva Zalepugaite "Mārīte Punktīte - Smaida un spēlējas"

Aušīgi mīlīgā Mārīte Punktīte atkal dodas pie latviešu mazajiem lasītājiem. Šoreiz grāmatā "Mārīte Punktīte - Smaida un spēlējas" mazais kukainītis mēģina tikt skaidrībā par dāvanām un māmiņas iepriecināšanu, kā arī par to, kas svarīgākais rotaļās. Ja par pirmās grāmatiņas ceļu pie mums zināju, tad otrās ierašanās pakomātā mums ar dēlu bija vislielākais pārsteigums. Man šķiet, ka šādi pārsteigumi ir ļoti patīkami. 

Pirmajā grāmatiņā Mārīte Punktīte meklē draugus un mēģina saprast māju sajūtu. Arī otrajā grāmatiņā ir divi stāsti, kas ietilpina daudz tēmu. Bērni var uzzināt gan par dažādiem pļavas iemītniekiem, gan kaut ko iemācīties par draudzēšanos un to, kā būt jaukam pret citiem. Košās ilustrācijas papildinātas ar ne pārāk lielu teksta apjomu, ka pacietības izlasīt varētu pietikt arī tiem, kuri tikai sper savus pirmos soļus burtu pasaulē.  Savukārt tiem, kuri vēl nelasa, būs aizraujoši pētīt košos attēlus. Šāda plāna grāmatiņa derēs arī tajās ģimenēs, kur ar vienu grāmatu vakarā nepietiek. Pat, ja tā viena grāmata būtu ļoti bieza, vajag vēl un vēl citas grāmatas par spīti tam, ka acis jau pašas krīt ciet.

Pasakās ietvertā morāle ir ļoti labi nolasāma, varbūt pat kā ar pirkstu acī iebakstīta, taču man personīgi tas netraucēja. Man īpaši jauka šķita pirmajā stāstā paslēptais padoms mēģināt saskatīt, kas novērtējams un labs ir tevī pašā, mazāk raugoties uz citiem esošo.

Mārītes Punktītes jaunāko piedzīvojumu un mācību grāmata piesaistīs, ja patīk multfilmu stila ilustrācijas un vecākus nostalģija sauc atgriezties pie tēliem ar uzrautajiem piemīlīgajiem degunteļiem. Starp citu, šajā grāmatā teksta ritums priekšā lasīšanai bija ļoti patīkams, mēle neķērās, kā tas bija pirmo grāmatu lasot.

Einata Carfati "Varēja būt trakāk"

Izraēlas mākslinieces Einatas Carfati grāmata "Kaimiņi" mūsu mājās bija un aizvien ir ārkārtīgi iemīļota jau vairāk nekā divus gadus. Ieraudzījusi grāmatu jaunumos vēl vienu šīs autores darbu, skaidri zināju, ka mums ar dēlu to vajag. Jo īpaši tāpēc, ka nosaukums "Varēja būt trakāk", manuprāt, ir lielisks dzīves moto dažādām dzīves ķibelēm. Sagaidījuši jaunāko Einatas Carfati grāmatu mūsmājās, ar skubu ķērāmies klāt lasīšanai un pētīšanai un darījām to turpmākajās nedēļās vēl un vēl. 

Pēc kuģa avārijas divi jūrnieki patvērušies uz peldlīdzekļa atliekām. Albertīni ir sašļucis pesimists, savukārt Džordžs ir allaž mundrs un pozitīvisma pārpilns. Lietusgāzē, kopā ar caurejas mocītu lidojošu zivju baru, briesmīgi dziedošām jūras vāravām, vaļa vēderā un tumšā alā, ēdot smirdīgu jūras aļģu zupu, Džordžs nebeidz skandēt, ka viss varēja būt vēl trakāk. Galu galā arī Albertīni pārliecinās, ka nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk un, skatoties uz notiekošo atvērtu prātu, kopējā aina paveras gaišāka.

Sandro Veronēzi "Kolibri"

Uzreiz pēc francūzietes Mailisas de Kerangalas "Izglābt dzīvos" ķēros klāt itāļa Sandro Veronēzi "Kolibri", kur arī gana daudz sāpju un mirušo. Šī grāmata pie manis ceļoja neparastos veidos - izsūtīta uz veikalu, kurš slēgts uz remontu, kādu laiku kavējās. Taču nekur pavisam tā nepazuda, tai vienkārši bija savs atnākšanas stāsts, līdzīgi kā Marko Karreras tēva grāmatām ir savējie. Grāmatu gaidot, biju paspējusi salasīties citu blogeru rakstīto par to, kā šī grāmata nav gājusi pie sirds. Biju arī lasījusi, kā patīk. Ķēros klāt Veronēzi iepazīšanai ar bažīgu sirdi un prātu, taču apmēram pusē aizrakstīju Agrim ziņu, ka piekrītu viņa māsai - viņš pelnījis pērienu par "Kolibri". Taču iztiksim bez vardarbības un mīlēsim grāmatas, atmiņas un savus tuvos, kamēr vēl viņi ir blakus.

Mailisa de Kerangala "Salabot dzīvos"

Vajadzēja kādu laiku nogaidīt līdz saņēmos uzrakstīt plašāk par franču rakstnieces Mailisas de Kerangalas (Maylis de Kerangal) romānu "Salabot dzīvos" (Réparer les vivants). Gaidīt vajadzēja ne tāpēc, ka būtu kārtīgi jāsagremo orgānu ziedošanas vai jauna cilvēka nāves temats, bet gan tā dēļ, kā grāmata uzrakstīta. Ar tiem franču rakstniekiem man kā pa kalniem. Man ārkārtīgi patikušas Delfīnas de Vigānas grāmatas, autoru duo Silēnas Egāras un Pola Beorna darbs, arī Olivjē Burdo un Daniels Penaks, bet ar Annu Gavaldu vai Ežēnu Grīnu man nav bijis īsti pa ceļam. Ar Mailisu de Kerangala laikam man arī īsti stilistiski nav lemts tēju kopā dzert. Man ārkārtīgi patika grāmatas pamattēma - atvases zaudējums, nāve, samierināšanās ar to, medicīna, orgānu ziedošana. Taču man īsti nepatika forma, kādā šis viss iekļauts. Franču valodu nedaudz esmu mācījusies, tāpēc aptuveni nojaušu, cik milzīgu un neapskaužami sarežģītu darbu paveikusi tulkotāja Vineta Berga.

Tereza Sediva "Kurmis melni baltā alā"

Pēc čehu ilustratores Terezas Sedivas grāmatas "Kurmis melni baltā alā" varētu izveidot plaša ģeogrāfiskā areāla ekskursiju. Autore dzimusi un dzīvo Čehijā, grāmata pirmo reizi publicēta Lielbritānijā Thames & Hudson Ltd. paspārnē un latviešu valodā tulkotais izdevums iespiests un iesiets Ķīnas tipogrāfijā. Varena lēkāšana pa pasauli, vai ne? Taču, atmetot visu ģeogrāfiju, linogriezuma tehnikā veidotais ilustrāciju stāsts mazo un lielo lasītāju ieved pazemē un mudina izkūņāties no ierastās alas, lai ieraudzītu krāsaino pasauli.

"Tur var atrast tik daudz krāsu un dzīvības! Bet, lai atrastu, ir jāmeklē" /Kroņlukturis/

Matiass Edvardsons "Labie kaimiņi"

Zviedru rakstnieks Matiass Edvardsons (Mattias Edvardsson) man jau bija zināms no trillera "Gandrīz normāla ģimene" lasīšanas. Viņa jaunākā latviešu valodā tulkotā grāmata "Labie kaimiņi" kādu laiku gaidīja savu lasīšanas kārtu pie krēsla līdz man radīsies atbilstošs noskaņojums. Arī šoreiz lasītājs tiek mazliet pavazāts aiz deguna un sastopas ne tikai ar noziegumu, bet arī ar vairākiem noslēpumiem, kas piemīt katrai no lielajām tēlu grupām. Sporta skolotājs Mīkaels un nekustamo īpašumu aģente Bjanka no trauksmainās Stokholmas pārcēlušies uz dzīvi klusajā Skones lēnes pilsētā Čēpingā. Ar diviem maziem bērniem šī šķiet kā sapņu vieta. Matiass un Bjanka mēģina salāgot, kā attiekties pret kaimiņiem, lai būtu pieklājīgi, bet vienlaikus arī ievērotu principu turēt kaimiņus izstieptas rokas attālumā, lai būtu labi kaimiņi, nepiekāpjoties saviem principiem. Kādu vakaru notiek nelaime - kaimiņiene Žaklīna ar auto notriec Bjanku.

Delfīne de Vigāna "No un es"

Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas vārds līdz ar latviešu mākslinieces Lotes Vilmas Vītiņas vizuālo risinājumu man jau zināms no iepriekšējā latviešu valodā tulkotā romāna "Lojalitātes". Nupat iznācis vēl viens "No un es", kas tikpat labi varētu saukties "No un Lū". Hronoloģiski "Lojalitātes" ir jaunākais darbs, jo iznācis 2018.gadā, savukārt "No un es" jau 2008.gadā, bet latviešu valodā izdoti apgrieztā secībā. Turklāt "No un es" arī jau ekranizēta 2010. gadā. Arī šajā grāmatā de Vigāna pievēršas problēmjauniešiem un maz apspriestam tematam. Šoreiz tie ir bez pajumtes palikušie un šīs nelaimes sekas. Spoži! Nevaru nesalīdzināt ar iepriekšējo lasīto - arī šoreiz lasāmā šķiet mazliet par maz. Man gribējās vēl vismaz dažas lapas, vismaz kādu nodaļu.

Baiba Zīle "Piezīmes no Citurzemes"

Laipni lūgti Badzikistānā un Ordnungā!

Nebīstieties tāda jocīga sveiciena, jo patiesi normāls šajā grāmatā īsti nav neviens. Bet patiesībā to normālību jau nosaka vien tevis paša uztvere. Kopš pirmo reizi izlasīju Facebook laika līnijā Baibas Zīles piedzīvojumus ar baložpāri Ivetu un Raimondu, es jau gaidīju grāmatu. Jau esmu lasījusi Baibas iepriekšējo stāstu krājumu "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" un arī tievēšanas stāsts "Rausītis un karma". Tagad manā latviešu literatūras plauktiņā blakus dzeltenajam un zilajam vākam ieguls arī sivēnrozā "Piezīmes no Citurzemes". Mums ar Baibu Zīli humorā ir "pa ceļam". Un vispār šāds "piezīmju" un novērojumu žanrs man arī ļoti tīkams. Skatiet, piemēram, arī tulkotājas Silvijas Brices "Baigās piezīmes".

Eleonora Troja "Amazones neraud"

"Nu, jā - kā vienmēr... Es tev par jūtām, tu man par anatomiju."

Kādā ziemas atvaļinājumā lasīju Eleonoras Trojas sievišķīgo romānu "Savu komētu nedzird". Tagad esmu mazliet iestrēgusi mājās ne tikai garo brīvdienu dēļ un manu kuslo prātu atkal glābj Eleonora Troja jeb Inga Gorbunova un Dana Sinkeviča ar amazonēm, kuras raud, bet ne pārāk publiski un ne pārspīlēti daudz. Romāns "Amazones neraud" sākotnēji tapa kā seriāls žurnālā "Ieva", vēlāk izdots vienkopus grāmatā un šogad izdots atkārtoti, cik man zināms, nedaudz pārstrādāts. Ja žurnālā un pirmajā izdošanas reizē man ar to nebija pa ceļam, tad šis noteikti romānam bija īstais laiks manā dzīvē. Pirms svētkiem visi mani smadzeņu resursi aizgāja, cenšoties produktīvi strādāt no mājām, kamēr brīvdienās manā dzīvē dominēja miegs ar pauzēm lasīšanai un ēdienam. Tādā šķietami relaksējošā ritmā nekas pārāk nopietns un filozofisks nemaz neiederas.

Marčins Viha "Lietas, kuras es neizsviedu"

"Viņi vispār reti kad strīdējās. Viņi bija kā divi pretnostatīti spēki. Tektoniskās plāksnes, kas spiežas
viena pret otru. Māte sūdzējās. Tēvs izteica pretenzijas. Katrs parādīja savu nostāju, un abi turpināja būt līdzsvarā. Reizēm tikai mazliet lavas un pelnu." /23.lpp./

Pirms vairāk nekā pusotra gada izlasīju samērā nelielu fragmentu no kādas grāmatas topoša tulkojuma. Tas bija Marčins Viha (Marcin Wicha) un viņa "Lietas, kuras es neizsviedu" literatūras žurnālā Punctum. Un es apsolījos neizsviest šo darbu no galvas. Šī gada pavasarī grāmata nonāca pie lasītājiem un nu jau pie izdevēja "Mansards" ir izpārdota. Cik labi, ka paspēju to nopirkt! Un šoreiz tā pat pārāk ilgi negaidīja lasīšanas kārtu. Tas ir patiesi skaists eseju krājums, kur citāti par grāmatu lasīšanu, pirkšanu, krāšanu, pārlasīšanu un atbrīvošanos no tām, izrakstāmi lapu lapām. Tomēr valdījos. Nerakstīju visus, jo varēšu taču pa laikam izņemt grāmatu no plaukta un samīļot. Tomēr Marčins Viha nav rakstījis tikai par grāmatām un gadiem krātu privāto bibliotēku beigām. Viņš ieskatījies arī ebreju tautas vēsturē Polijā, viņš mēģinājis nodefinēt savu mammu. 

"Agrāk es domāju, ka mēs atceramies cilvēkus, kamēr spējam viņus aprakstīt. Tagad es uzskatu, ka ir otrādi: viņi ir ar mums kopā, kamēr vien mēs neprotam to izdarīt." /9.lpp./

Galu galā stāstītājs šīs grāmatas garumā atvadās no saviem vecākiem, ļaujot viņiem dusēt mūžīgā mierā. Tekstiem piemīt humors un tomēr tie ir arī sentimenta pilni. Taču sentiments nav salkans un pārsaldināts. Galvenais varonis spējis saskatīt arī ironisko savu senču veidotajā garīgajā un fiziskajā mantojumā. Kaut kur poļu kultūras atsaucēs es pazudu, savukārt Polijas ebreju vēstures jautājumos es spēju izsekot ar savām iepriekš gūtajām zināšanām, tikai gandrīz pazūdot. Daudzslāņainais tematu kopums savīts kopā monolītā atvadu runā saviem vecākiem, vienlaikus cenšoties saprast sevi. Es gribēju apskaut un samīļot savu mammu, kas mūslaiku apstākļos nav darīts tik sen. Izlasiet Marčinu Vihu, ja izdodas atrast kādā grāmatnīcā vai bibliotēkā!