Laura Knaidla "NePazaudē mani"

Foto no izdevēja Facebook

Rudenī lasīju vācu rakstnieces Lauras Knaidlas (Laura Kneidl) romānu "NePieskaries man" (Berühre mich. Nicht) un dikti sadusmojos par to, ka rakstniece atstāj lasītāju karāties kraujas malā un jāgaida otrā grāmata. Vācu valodā tā jau bija, bet jāgaida bija tulkojums. Esmu sagaidījusi! Burtiski divos vakaros to arī ātri nokraukšķināju kā popkorna paku. Tūlīt, tūlīt otrā grāmata "NePazaudē mani" (Verliere mich. Nicht) jau būs pieejama visiem nepacietīgajiem gaidītājiem, bet man bija iespēja to dabūt vēl pirmsdrukas versijā. Seidžu aizvien moka pagātnes rēgi un Luka gatavs uzklausīt mīļoto, ja vien viņa spētu runāt.

Halina Vdovičenko "36 un 6 kaķi"

Jautājums: Cik gan kaķu iespējams ietilpināt vienā dzīvoklī, ja tiem nelaimīgā kārtā gadījies zaudēt pat savas necilās ielas "mājas"? Atbilde: vienā dzīvoklī ietilpst 36 un 6 kaķi. Lapzemē dzimusi ukraiņu autore Halina Vdovičenko radījusi aizraujošu stāstu "36 un 6 kaķi" par to, kā pagaidu iespējas kļūst par ilgtermiņa risinājumiem. Pie kāda daudzdzīvokļu nama un tā pagrabā mitinās neliela kolonija. Taču kādu dienu tiek aizmūrētas visas ieejas pagrabā, tāpēc kaķiem vairs nav patveršanās vietas. Runājošie dzīvnieki nolemj šarmēt pirmajā stāvā dzīvojošu kundzi un izlūgties naktsmājas kaut uz vienu lietaino nakti. Sākotnēji skeptiskā kundze ir pielaidīga un ļauj kaķiem ieņemt viņas nelielo mitekli un jau drīz 36 un 6 kaķu kopa kundzei un viņas krustdēlam atklāj arī savus pārējos talantus.

Tara Vestovera "Izglītotā"

"Vienmēr biju apzinājusies, ka mans tēvs tic citādam Dievam. Jau bērnībā biju apjautusi: lai gan mana ģimene iet vienā baznīcā ar visiem pārējiem pilsētniekiem, mūsu reliģija nav tāda pati kā viņējā. Viņi ticēja pieticībai; mēs to piekopām. Viņi ticēja Dieva spējai dziedināt; mēs atstājām savas brūces Dieva rokā. Viņi ticēja, ka vajag gatavoties Otrajai atnākšanai; mēs tai bijām sagatavojušies. Cik vien spēju atcerēties, es vienmēr biju zinājusi, ka manas ģimenes locekļi ir vienīgie īstenie mormoņi, kurus jebkad esmu pazinusi, tomēr nez kāda iemesla dēļ šeit, šajā universitātē, šajā kapelā, es pirmo reizi sajutu, cik milzīgs bezdibenis mūs šķir."

Ar amerikāņu autores Taras Vestoveras grāmatu "Izglītotā" tapu iekārdināta grāmatu klubiņa sanāksmē tajā īsajā starplaikā, kad tikšanās bija iespējamas klātienē. It kā grasījos to aizņemties un lasīt angļu valodā pēc kāda no kluba biedriem, bet visai drīz ieraudzīju, ka Zvaigzne ABC to jau tulko izdošanai latviešu valodā. Pacietos, sagaidīju tulkojumu un to uzreiz arī iegādājos, taču lasīšanas kārta grāmatai pienāca, kad kluba mēneša temats bija reliģijas un kulti. Ļoti atbilstoša izvēle tematam. 

Īsumā - jauna sieviete hronoloģiski izstāsta savu uzaugšanu reliģiozā ģimenē un par ceļu ārā no despotiska un slima tēva ietekmes valgiem. Ceļš ārā bija pa izglītības taku. Lai arī romānā šķita manam prātam daudz neticamā, saprotu, ka lasīju to kā eiropiete ar savām zināšanām par to, kā lietas notiek te, un mazu izpratni par to, kādi melnie caurumi ir ASV. Lai arī zināju, ka Taras Vestoveras bērnība bijusi nesen, visnotaļ apzināti biju no savas apziņas izstūmusi precīzu laiku, par kuru ir stāsts. Aptuveni grāmatas vidū savilku kopā, ka runa galvenokārt ir par 1980-tajiem gadiem un 1990-to gadu sākumu. Laikam to ir visgrūtāk sasiet kopā - kā mūsdienās, laikā, kad cilvēks lido kosmosā, ir iespējams dzīvot tik noslēgtu un fantastisku maldu pilnu dzīvi.

Agnese Zarāne "Laba meitene"

Jaunās rakstnieces Agneses Zarānes debija bija 2019.gadā ar grāmatu "Slīdošās kāpnes". To gan neesmu lasījusi pati, bet citu atsauksmes lasītas tikai vislabākās. Jaunākais viņas veikums ir stāstu krājums "Laba meitene", kas iznāca pandēmijas laikā un bija sērgas krietni iespaidots - grāmatnīcās drīkstēja izņemt tikai attālināti pasūtītas preces. Izdevniecība piesardzīgi fiziskās grāmatas iznākšanu nedaudz atlika, tā vietā pie lasītājiem palaižot grāmatas e-formātu. Veikalu un grāmatnīcu ierobežojumiem, nedaudz atslābstot, nu jau pieejama arī stāstu papīra versija. Varētu domāt, ka šis ir kārtējais/ vēl viens/atkal/kā tur vēl ne apzīmējams sievietes autores stāstu apkopojums. Faktiski tā arī ir - Zarāne nostājas rindiņā līdz ar citām rakstniecēm, kuras pēdējā laikā nodarbojas ar prozas īso formu. Vienlaikus viņas stāstos ir kāda svaiga gaisa elpa, jauneklīgums un tvirtums, padarot tos atšķirīgus no citiem lasītajiem stāstiem. Katra stāsta ievadā ir dzejolis, kas, manā skatījumā, lieliski uzskaņo lasītāju uz turpmāk lasāmā stāsta atmosfēru. 

D. H. Lorenss "Lēdijas Čaterlejas mīļākais"

"Mūsu līdzcietības un līdzjūtības virziens nosaka mūsu pašu dzīvi. Un te liela loma piekrīt literatūrai. Tā spēj atvērt jaunas pasaules mūsu apziņai, līdzjūtībai un lietu izpratnei, bet tā spēj arī aizvest maldu ceļos. Tāpēc īstā literatūra  var mums atsegt un parādīt dzīves visslēptākās vietas, un šīs dzīves visslēptākās vietas jo sevišķi prasa noskaidrošanu mūsu apziņā.

Bet literatūra, tāpat kā pļāpas, var modināt maldīgu līdzjūtību un nicināšanu, kas var nonāvēt ikkatru domu. Literatūra dažreiz visnetīrākās jūtas rāda zem šķīstības maskas. Tāda literatūra ir kaitīga un indīga, tāpat kā pļāpas, sevišķi tāpēc, ka tā vienmēr nostājas "eņģeļu" pusē."

Lai arī ar lielu pauzi pēc izlasīšanas, vēlos pati sev piefiksēt domas par Deivida Herberta Lorensa romānu "Lēdijas Čaterlejas mīļākais". Šī šķita tāda erotiskās literatūras klasika, savulaik Latvijā (un ne tikai) aizliegta. Taču izlasīju un sapratu, ka tā ir ne jau erotikas, bet laikmeta klasika. Vismaz mūsdienu samaitātajam prātam erotikas tur tik, cik melns aiz naga. Pamudinājums šo grāmatu izlasīt nāca no grāmatu klubiņa mēneša temata - februārim atbilstoši par seksu. "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" pirmo reizi izdots 1928.gadā. Manās rokās bija izdevniecības Avots 1991.gada versija, savukārt tā bija tapusi pēc 1934.gadā izdevniecībā Afrodīte veidotā izdevuma. Starp citu Rīgas apgabaltiesas viceprokurors Ādolfs Robežnieks tolaik, 20.gadsimta pirmajā pusē, ne vien aizliedza šo grāmatu, bet arī mēģināja panākt izdevniecības oficiālā pārstāvja, 26 gadus vecā firmas Bellacord Electro skaņu plašu nodaļas vadītāja Edgara Ernesta Foršū, notiesāšanu.

Džeina Šteinberga "Lasītāja"

"Es atvēru dārgumu lādi, kuru man nebija paredzēts atvērt, un tagad par to tieku sodīta."

Pasaule bija trešā pasaules kara ēnā, taču lielvaras noslēdza miera paktu un dzīve beidzot kļuva tāda, kuru prieks dzīvot. Rīga no mazas valsts galvaspilsētas kļuvusi par vienu no pasaules metropolēm, vienu no Eiropas Federatīvās savienības lielākajām pilsētām, digitālajiem centriem, cilvēku prāta citadelēm. Tā ir nenosauktas nākotnes laika Rīga Džeinas Šteinbergas romānā "Lasītāja". Lai arī pēc Latvijas Rakstnieku savienības laikraksta "konTEKSTS" aicinājuma jau izpaudos par šo grāmatu video formātā, vēlos atstāt arī tekstu blogā un varbūt paķert kādu šķautni, ko piemirsu vai nepaspēju video veidojot.

Džeinai Šteinbergai šis ir pirmais romāns, iepriekš krājumos kopā ar citu autoru tekstiem publicēti viņas stāsti. Dažus stāstus biju lasījusi arī viņas mājas lapā, kuru tieši šobrīd vairs neatrodu, taču tur publicētie man ļoti patika, īpaši par "garo" pienu. 

Ilona Bakše un Ieva Zalepugaite "Mārīte Punktīte meklē draugus un mājas"

Atceraties no deviņdesmitajiem to krāsaino grāmatu par Pelnrušķīti, kurā visiem tēliem bija tādi apaļi "ābolīšu" vaidziņi, mazs uzrauts deguntiņš un milzīgas sapņainas acis? Neatceros mākslinieku, izdevēju vai ko citu par to, tikai to, ka man tā bija atlīmējusies pa vienai lapai. Tieši šī Pelnrušķītes grāmata man vizuāli atausa atmiņā no manas bērnības, kad atvēru grāmatu, ko mums ar bērnu atsauksmei piedāvāja izdevniecība "Latvijas Mediji".

Divas lietuviešu autores - rakstniece Ilona Bakše un māksliniece Ieva Zalepugaite izveidojušas grāmatu "Mārīte Punktīte meklē draugus un mājas" trīs līdz septiņus gadus veciem bērniem. No lietuviešu valodas tulkojusi Jana Egle. Grāmatiņā ir divi stāsti - vienā mārīte uz īsu mirkli aizmirst savu būtību, taču viņas īstie draugi palīdz atkal novērtēt sevi, savukārt otrā stāstiņā mārīte iemācās novērtēt to, kas viņai ir - mājas.

Vija Laganovska "Pirms un pēc"

Vijas Laganovskas stāstu krājumā "Pirms un pēc" vispirms ieskatījos gaisīgi zilā vāka dēļ. Tas man sasaucās ar pirms pāris gadiem lasīto Lauras Vinogradovas darbu "izelpas. Stāsti". Un stāsta žanrs man dzīvē aizvien ir ļoti saistošs. Kad paņēmu grāmatu rokās, noliku to tikai pilnībā izlasītu. Burtiski vienā elpas vilcienā apriju, domām prom nekur neklīstot. Iespējams tieši tāpēc, netipiski sev, nebiju lasīšanas laikā veikusi nevienu pašu piezīmi, ko vēlāk izmantot atsauksmes rakstīšanai. Ikdiena mani iegrieza darbu virpulī un manā galvā iestrēgušas vairākas atsauksmes. Kad bija jāstāsta par Laganovskas krājumu grāmatu kluba biedriem, sapratu, ka neatceros pilnīgi un galīgi neko. Jā, atceros, ka asociatīvās paralēles vilku ar jau pieminēto Vinogradovu, mazliet vējoja pēc Daces Vīgantes "Tad redzēs" un arī Janas Egles stāstu krājuma "Gaismā". Atceros, ka pabeidzu lasīt visnotaļ apmierināta ar labi pavadīto laiku. Bet tas arī viss. 

Šelija Fana "Vai mākslīgais intelekts mūs aizvietos? 21.gadsimta ceļvedis"

Jūs esat domājuši par to, cik daudz mākslīgā intelekta ir mums apkārt? Viens mazs un ļoti veiktspējīgs ir gandrīz katram cilvēkam kabatā vai somā līdzi ik dienas. Vēl daudzi citi "sēž" netveramā visumā - internetā. Līdz izlasīju Šelijas Fanas (Shelly Fan) 21.gadsimta ceļvedi "Vai mākslīgais intelekts mūs aizvietos?" nemaz nebiju aizdomājusies par mākslīgā intelekta daudzumu manā mūžā. Un runa nav par kaut kur it kā esošiem un lietotiem ledusskapjiem, kas paši internetā pasūta trūkstošo pārtiku, vai filmās redzētiem pārgudriem robotiem. Pat tik ierastā Google vai Facebook, arī viedtālrunis ir viens liels mākslīgs intelekts. Jā, pat seriālus tavai gaumei iesaka mākslīgais intelekts, balstoties uz diezgan vienkāršiem algoritmiem. 

Pārlecot pie atbildes uz grāmatas nosaukumā ietverto jautājumu - nē. Mākslīgais intelekts mūs nespēs aizvietot, jo patiesībā mūsdienu mākslīgā intelekta sistēmas nav sevišķi gudras. Mākslīgajam intelektam jāspēj mācīties algoritmiski, lai tas spētu darīt kaut ko cilvēka vietā pilnīgi bez cilvēka iesaistes. "Kamēr MI nav sasniedzis cilvēku kompetences līmeni, cilvēki saglabās vadošo pozīciju." /103.lpp./ Atviegloti nopūšamies un dzīvojam tālāk, par ļaunajiem robotiem pasaules iznīcinātājiem vai vienkārši cilvēces nīdējiem turpinot lasīt vien grāmatās.

Vilis Kasims "Lizergīnblūzs"

"Tur viss ir tāpat kā iepriekš, tieši tā, kā bija patiesībā. Tur es satieku tevi, un mēs klusēdami kopā
gaidām vakaru. Bet vēl daudz vairāk – rītu." /16.lpp./

Es arī gribu skriet lasīšanas modei līdzi un, šķiet, šobrīd moderni lasīt Vili Kasimu un Andri Kalnozolu. Ja pie Kalnozola man vēl jātiek, tad Kasims jau izlasīts. "Lizergīnblūzs" ir Kasima otrā paša rakstītā grāmata un arī otrā, ko lasu. Kas ir lizergīns un kāpēc tam ir jāraksta blūzs? Nekas cits neatliek, kā iet meklēt internetā (skat šī ieraksta P.S.). Ja autors to pats paskaidrojis kaut kur soctīklos, tad tas man veiksmīgi paslīdējis garām. Un arī izdevniecība "Orbīta" man vēl nav pazīstama un acīs trāpījusies. Tāpēc pirms lasīšanas man šī grāmata, lielākā vai mazākā mērā, ir mistika. Un nedaudz mistika tā paliek arī pēc izlasīšanas. Taču tā mistika man palikusi absolūti pozitīvā veidā. Kas interesanti man pašai, es biju veiksmīgi aizmirsusi pirms pieciem gadiem lasīto Kasima romānu "Lielā pasaule" un labi, ka tā. Pameklēju savā blogā, ka pret "Lielo pasauli" es biju ļoti negatīva un, spītīgi lasot līdz galam, jutos veltīgi iztērējusi laiku. Labi, ka to biju aizmirsusi, jo citādi, iespējams, nebūtu "Lizergīnblūzam" pat devusi iespēju. Un autors jau nav vainīgs, ka lasītājs viņa grāmatai pieķēries neatbilstošā omā un uz cita viļņa sēdēdams.

Min Jin Lee "Pachinko"

"Patriotism is just an idea, so is capitalism or communism. But ideas can make men forget their own interests. And the guys in charge will exploit men who believe in ideas too much. You can't fix Korea. Not even a hundred of you or a hundred of men can fix Korea. The Japs are out and now Russia, China, and America are fighting over our shitty little country. You think you can fight them? Forget Korea. Focus on something you can have." /458. - 459.lpp./

Ik pa laikam cenšos kaut ko izlasīt arī ne latviešu valodā. Pirmkārt, lai trenētu valodas zināšanas, otrkārt, lai pārāk neatslābinātos. Korejas izcelsmes amerikāņu autores Min Jin Lee darbs "Pachinko" pie manis atnāca no grāmatu kluba biedra. Viņam patika grāmata, man ārkārtīgi patika vāks un aizņēmos grāmatu lasīšanai. Ja tobrīd baidījos, ka tik biezu grāmatu angļu valodā lasīšu ilgi, vēl nezināju, ka ilgs laiks paies arī līdz vispār saņemšos sākt. Bet viss izlasīts, domas izauklētas galvā un tagad varu dalīties arī ar citiem. 

Min Jin Lee grāmata "Pachinko" būtībā ir atskats uz Korejas vēsturi cauri laikam, kad no vienas Korejas tapa divas. Šādos vēstures dzirnakmeņos vienmēr tiek samalti arī cilvēki. Vēsture tiek iznesta cauri cilvēku stāstiem - caur vienas sievietes ceļu no nabadzīga lauku miesta, uz tikpat pieticīgu dzīvi kā imigrantei Japānā un līdz pat brīdim, kad viņas dēls ir bagāts uzņēmējs, bet mazdēls skolojies ASV. Vēsturiskā proza man patīk pati par sevi, taču šajā darbā es saskatīju iespēju arī paplašināt savu redzesloku un zināšanas par ģeogrāfiski attālāku valstu vēsturi, ko caurvij rasisma izpausmes, stereotipu spēks un varas dažādo izpausmju temats. Stāsta darbība noris ilgā laika posmā - sākas 1910.gadā un beidzas 1989.gadā.