Astrida Lindgrēne "Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta"

Ir bērnu dienu grāmatas, kuras man paskrējušas garām neizlasītas, lai arī šķiet mājās plauktos bija atrodamas. Viena no tām ir Astridas Lindgrēnes grāmata "Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta". Taču nebīstieties velti - mana bērnība nav aizritējusi gluži pavisam bez Karlsona ēnas - esmu fragmentāri multfilmās redzējusi padomju mākslinieka Anatolija Savčenko zīmēto tēlu un tāds man arī prātā Karlsons iezīmējies. Savā bērnībā TV programmai īsti sekot līdzi nepratu, nevarēju un nebija vaļas, arī rādīja multfilmas tad, kad rādīja un iespējas ierakstīt un patīt atpakaļ nebija, tāpēc arī šī mana fragmentārā Karlsona pieredze.

Cenšoties pieaugušā vecumā atgūt iekavēto literārās klasikas jomā, esmu iegādājusies jaunāko grāmatas izdevumu ar krāsainām multfilmas mākslinieka Savčenko ilustrācijām un Elijas Klienes vēl sešdesmitajos gados veikto tulkojumu no zviedru valodas.

Pati izlasīju, centos palasīt priekšā dēlam, bet viņš izbrāķēja klausīšanos un ne velti - tikai gatavojoties rakstīt atsauksmi blogā, izdevēja mājas lapā pamanīju, ka šī grāmata paredzēta bērniem apmēram no 9 gadu vecuma. Jā! Noteikti, tā arī ir! Gandrīz 30 gadi taču iekļaujas grupā "9+", bet 2 ar astīti vēl ne tuvu nav šai grupai! Tad nu lasīju, smaidīju un šausminājos vien pati.

Dagnija Zigmonte "Pavasara krustceles"

Vai mūsdienās romānus vēl publicē turpinājumos laikrakstos vai žurnālos? Jāatzīst, ka kopš aiziešanas no darba radio es vairs diez ko bieži nelasu drukātos preses izdevumus, jo tie gluži vienkārši nav ikdienā pa rokai ērti aizsniedzami un par brīvu, kā tas bija darbā. Lai vai kā tas būtu tagad, bet agrāk romānus publicēt turpinājumos bija populāri, tā 1995.gadā darījusi arī Dagnija Zigmonte un aizvadītā gada beigās viņas darbs "Pavasara krustceles" beidzot izdots vienā grāmatā. Romantisks laikmetu iezīmējošs stāsts dažāda vecuma lasītājiem. Turklāt par daudzajiem slāņiem, ko šī grāmata sevī ietver, varētu uzrakstīt vismaz trīstik garāku tekstu.

Kristofs Onodibio "Ienirt"

Kad daudzu citu lasītāju un atsauksmju rakstītāju lielā sajūsma un tekstu plūsma nedaudz noklususi, līdz franču rakstnieka un žurnālista Kristofa Onodibio (Christophe Ono-dit-Biot) darbam "Ienirt" esmu tikusi arī es. Ieniru šajā saules, siltuma, mīlestības un naida pasaulē līdz pašām ausīm un vēl mazliet, tikai skābekļa balonu neattapu līdzi paķert. Un palasījusi arī dažas intervijas ar autoru, ienirstu vēl dziļāk šajā daudzdimensiju labirintā, tik ļoti labi saprotot, kāpēc Facebook grupā "Izcilas grāmatas" un arī citur esmu lasījusi tik daudzu šī darba apburtu cilvēku atsauksmes.

Izabella Fužēra "Kāpēc tā? Pastāsti, kāpēc!", atbilžu grāmata bērniem

Bērnībā man ļoti patika enciklopēdijas, mana visvisvismīļākā enciklopēdija bija 1997.gadā Zvaigzne ABC izdotā "Lielā ilustrētā enciklopēdija" - 600 lappuses bieza, baltos vākos ar dažādiem objektiem uz vāka. Mums tāda bija klasē pieejama lietošanai visiem kopā un es tādu izlūdzos dāvanā uz vārda dienu, kad man bija 10 gadu. Dažādas plānākas enciklopēdijas, kas iznāca vesela sērija par dažādiem tematiem, bija pieejamas bibliotēkā tikai lasīšanai uz vietas. Enciklopēdija bija vesela dārgumu krātuve pirmsinterneta laikmetā, kad bija nepieciešams rakstīt referātus vai veidot patstāvīgos darbiņus skolā projektu nedēļā. Ir pat mazliet skumji, ka enciklopēdiju zelta gadi ir pagājuši un līdz ar internetā pieejamās informācijas vairošanos tās savu nozīmīgumu šķiet zaudējušas. Varbūt es kļūdos - vai enciklopēdijas aizvien ir svarīgas skolēniem?

Geila Hanimena "Eleonorai Olifantai viss kārtībā"

Geila Hanimenas grāmata "Eleonorai Olifantai viss kārtībā" ir viena no tām, ko jau sen gribēju izlasīt, bet visu laiku tai priekšā rindā iespraucās aizvien jauni izdevumi. Tas viss beidzās ar to, ka nopirku šo grāmatu elektroniskā formātā ar domu "lai stāv vismaz elektroniski, tad neaizmirsīšu, ka gribēju lasīt", un nesavaldīju pirkstus - izlasīju to uzreiz pēc nopirkšanas.

Galvenā varone Eleonora Olifanta vairs nav nekāda meitene, bet arī veca šķiet vēl nav. Viņas sociālās saskarsmes prasmes varētu šķist dīvainas, bet visbiežāk gan es ļoti labi spēju viņu saprast (vai tas padara par dīvaini arī mani pašu? Hmmm...). Katru dienu mis Olifanta veic vienas un tās pašas darbības un tā jau deviņus gadus kopš sākusi strādāt birojā. Trešdienu vakaros sieviete vienmēr sarunājas ar mammu pa telefonu, bet nedēļas nogales pavada ar atkausētu picu un degvīnu.

Lorina Grofa "Gaisma un niknums"

Par amerikāņu godalgotās rakstnieces Lorinas Grofas romānu "Gaisma un niknums" biju lasījusi daudzas labas atsauksmes. Stāsts ir par vīra un sievas attiecībām, par lomām, par savas profesionālās vietas meklēšanu un atrašanu. Turklāt katram divu cilvēku savienības stāstam ir divas puses jeb leņķi un tā, atklāti sakot, ir šī romāna labākā īpašība. Anotācija jau pasaka priekšā, ka lielisku laulību, kā dažkārt izrādās, nodrošina nevis patiesības, bet noslēpumi. Tad nu lasītājs var pilnā sparā mesties iekšā pirmajā grāmatas lielajā daļā, kas saucas "Gaisma" un mēģināt saprast, kas no visa aprakstītā un notikušā ir noslēpumi vai puspatiesības, bet nonākot otrajā (daudz īsākajā daļā) "Niknums", beidzot arī iegūt atbildi uz šo jautājumu. 

Inga Žolude "1904. Melanholiskais valsis"

Pavisam maza, plāna grāmatiņa, maza, bet ļoti smalka kā mīlestības vēstulīte. Tāda ir vairāku autoru izveidotā grāmata "1904. Melanholiskais valsis", kurai, kā noprotams pēc nosaukuma, ir saistība ar latviešu komponistu Emīlu Dārziņu. Lai arī uz vāka ir tikai viena autora, Ingas Žoludes, vārds, šo mazo brīnumu radījuši arī mūzikas apskatnieks Orests Silabriedis un mākslas zinātniece Daina Auziņa. Turklāt grāmatiņa ir ne tikai par komponistu Dārziņu, bet arī par viņa laikabiedru mākslinieku Ādolfu Zārdiņu, kura darbs "Moderna sabiedrība" izmantots šīs grāmatas mākslinieciskajam noformējumam.

Jana Egle "Svešie jeb miļeņkij ti moj"

Aizvadītais gads Latvijā šķiet bijis stāstu uzvaras gads. Varbūt man pašai tā šķiet, jo biežāk stāstiem esmu ķērusies klāt. Par Janas Egles stāstu krājumu "Svešie jeb miļeņkij ti moj" biju lasījusi daudzu citu blogu rakstītāju atsauksmes, pamatā labas un sajūsminātas, bet līdz manām rokām grāmata vēl nebija nonākusi. Kad portālā Satori izlasīju Janas Egles stāstu "Pīle" sajutu pēkšņu vajadzību lasīt vēl šīs autores stāstus un nonācu pie krājuma "Svešie jeb miļeņkij ti moj", ko galu galā neatradu vis bodē, bet gan mīļas draudzenes plauktā. 

2018.gadā labākais lasītais

Vai zināt, cik grūti ir izveidot labāko, interesantāko, aizraujošāko, ilgāk atmiņā palikušo grāmatu topu no gada laikā izlasītā apjoma? Ļoti grūti! Nebeigšu atkārtot, ka izvēlēties vienu mīļāko grāmatu ir kā izvēlēties ģimenē vienu mīļāko bērnu - neiespējami! Līdzīgi ir ar to sarakstu veidošanu par to labākajām izlasītajām grāmatām gada laikā. Bet vismaz apjoms ir mazliet aptveramāks. Lai nu kā, par pamudinājumu izveidot blogā sarakstu no grāmatām, kas 2018.gadā izlasītas un visvairāk aizķērušās kaut kur iekšā, kalpoja Jāņa Rozes apgāda pārstāves aicinājums izvēlēties vienu šādu grāmatu. VIENU! Grafomānisku tieksmju pārņemta, pati to neapzinoties, izveidoju šī bloga ieraksta uzmetumu. Jāatzīst, ka neesmu tikusi galā ar uzdevumu pilnībā - nespēju es salikt grāmatas secībā no pirmās labākās līdz desmitajai (vai kādai nu tur padsmitajai), tāpēc neuztveriet izklāsta secību kā augstvērtīguma pazīmi. Ņemiet nu par labu kā ir!

Pēdējā no iespaidojošākajām bija Andželas Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks". Rakstnieces meistarīgums valodā un sižeta virpināšanas prasmes man lika smaidīt, saraukt pieri par netaisnīgumu un arī aizgūtnēm raudāt. Šis ir skaudrs un nekā nenoslēpjošs stāsts, kas uz lasīšanas brīdi apstādina laiku. Tajā mācību sev atradīs gan pieaugušie, gan bērni.

Vēl no 2018.gadā pašas lasītā noteikti iesaku izlasīt:

Lēlo Tungala "Biedrs bērns"

Andra Manfelde "Mājās pārnāca basa"

Laura Vinogradova "izelpas. Stāsti"

Emmi Iteranta "Ūdens atmiņa"

Olivjē Burdo "Gaidot Bodžanglu"

Frēdriks Bakmans "Omce sūta sveicienus" un "Te bija Brita Marija"

Žans Pols Didjēlorāns "Lasītājs vilcienā 6.27"

Māra Zālīte "Paradīzes putni"

Anšlavs Eglītis "Homo Novus"

Laura Vinogradova "Snīpulītis no Snīpuļciema"

Vēl es noteikti varētu pielikt Marina Stepnova "Bezdievju iela", Kai Ārelaida "Pilsētu dedzināšana" un arī Yuval Zommer "Lielā sīkbūtņu grāmata" un "Lielā ūdeņu grāmata" un Inguna Ula Cepīte "Ulsiks".

Ilustrācijai grāmatu kaudzīte, ko plānoju tuvākajā laikā izlasīt un telefona pierakstos jau arī veidojas sarakstiņš ar grāmatām, ko noteikti gribu iegādāties izlasīšanai. Tad nu - show must go on!

Liels paldies visām izdevniecībām, ar ko sadarbojos jau gadiem un arī tām, kuras man sniedz atbalstu lasīšanas kāres apmierinājumā un ar ko sadarbojamies tikai no šī gada - Zvaigzne ABC, Mansards, Latvijas Mediji, Dienas grāmata, Jāņa Rozes apgāds, Liels un mazs! Ceru uz vismaz tikpat produktīvām un gandarījuma pilnām sadarbībām arī 2019.gadā!

Federiko Aksats "Vienīgā izeja"

Jaunā gada pirmais ieraksts par grāmatu, ko paguvu izlasīt vēl iepriekšējā gada pēdējās dienās, argentīniešu rakstnieka Federiko Aksata "Vienīgā izeja". Pilnīgi noteikti varu pateikt, ka šo grāmatu nedrīkst sākt lasīt, ja laika ir vien pāris lappusēm, kādas pārdesmit minūtēm. Tā ievelk ļoti dziļi iekšā šķietami veiksmīgā Teda Makeja dzīvē jau no pirmajām rindkopām un liek turēt vākus brīžiem līdz pat baltiem pirkstu galiņiem cieši. Tas ir viens varens psiholoģisks trilleris, manuprāt, tik ļoti labs, ka tam noteikti vajadzīga ekranizācija (izdevniecības aprakstā par grāmatu minēts, ka filma jau top, bet imdb informāciju neatradu). Šajā darbā ir kaut kas no maģiskā reālisma (jo tu nesaproti, vai tie tēli ir reāli vai tikai galvenā varoņa iedomas), tajā ir kaut kas no visneiedomājamākajiem murgiem, tajā ir sarežģīts emociju kaleidoskops un pat kubiks rubiks un Minotaura labirints.

Kerija Drūrija "Septītā diena"

Vairs īsti neesmu izlasītās grāmatas mērķauditorija tomēr ziņkāre par stāsta turpinājumu ņēma virsroku. Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas ietvaros lasīju Kerijas Drūrijas darbu "Septītā kamera", kas bija ieteikta jauniešu auditorijai un ir pirmā no triloģijas par pilnīgi distopisku pasauli. Otrajai daļai "Septītā diena" nupat esmu pāršķīrusi pēdējo lapu un ilgi jāapdomā, ko teikt. Vērtējot šo grāmatu, stingri jāpatur prātā, ka tā ir jauniešiem paredzēts stāsts par pasauli, kāda tā varētu kļūt, ja cilvēki pārstātu uzdot jautājumus un vērtēt apkārt notiekošo kritiski. Pieaugušajam šis stāsts varētu šķist naivs un paredzams, bet es pilnīgi jūtu, kā padsmitniekus notikumi parauj līdzi un liek alkt pēc ātrāka trešās daļas "Final 7" tulkojuma.