Džeina Šteinberga "Lasītāja"

"Es atvēru dārgumu lādi, kuru man nebija paredzēts atvērt, un tagad par to tieku sodīta."

Pasaule bija trešā pasaules kara ēnā, taču lielvaras noslēdza miera paktu un dzīve beidzot kļuva tāda, kuru prieks dzīvot. Rīga no mazas valsts galvaspilsētas kļuvusi par vienu no pasaules metropolēm, vienu no Eiropas Federatīvās savienības lielākajām pilsētām, digitālajiem centriem, cilvēku prāta citadelēm. Tā ir nenosauktas nākotnes laika Rīga Džeinas Šteinbergas romānā "Lasītāja". Lai arī pēc Latvijas Rakstnieku savienības laikraksta "konTEKSTS" aicinājuma jau izpaudos par šo grāmatu video formātā, vēlos atstāt arī tekstu blogā un varbūt paķert kādu šķautni, ko piemirsu vai nepaspēju video veidojot.

Džeinai Šteinbergai šis ir pirmais romāns, iepriekš krājumos kopā ar citu autoru tekstiem publicēti viņas stāsti. Dažus stāstus biju lasījusi arī viņas mājas lapā, kuru tieši šobrīd vairs neatrodu, taču tur publicētie man ļoti patika, īpaši par "garo" pienu. 

Ilona Bakše un Ieva Zalepugaite "Mārīte Punktīte meklē draugus un mājas"

Atceraties no deviņdesmitajiem to krāsaino grāmatu par Pelnrušķīti, kurā visiem tēliem bija tādi apaļi "ābolīšu" vaidziņi, mazs uzrauts deguntiņš un milzīgas sapņainas acis? Neatceros mākslinieku, izdevēju vai ko citu par to, tikai to, ka man tā bija atlīmējusies pa vienai lapai. Tieši šī Pelnrušķītes grāmata man vizuāli atausa atmiņā no manas bērnības, kad atvēru grāmatu, ko mums ar bērnu atsauksmei piedāvāja izdevniecība "Latvijas Mediji".

Divas lietuviešu autores - rakstniece Ilona Bakše un māksliniece Ieva Zalepugaite izveidojušas grāmatu "Mārīte Punktīte meklē draugus un mājas" trīs līdz septiņus gadus veciem bērniem. No lietuviešu valodas tulkojusi Jana Egle. Grāmatiņā ir divi stāsti - vienā mārīte uz īsu mirkli aizmirst savu būtību, taču viņas īstie draugi palīdz atkal novērtēt sevi, savukārt otrā stāstiņā mārīte iemācās novērtēt to, kas viņai ir - mājas.

Vija Laganovska "Pirms un pēc"

Vijas Laganovskas stāstu krājumā "Pirms un pēc" vispirms ieskatījos gaisīgi zilā vāka dēļ. Tas man sasaucās ar pirms pāris gadiem lasīto Lauras Vinogradovas darbu "izelpas. Stāsti". Un stāsta žanrs man dzīvē aizvien ir ļoti saistošs. Kad paņēmu grāmatu rokās, noliku to tikai pilnībā izlasītu. Burtiski vienā elpas vilcienā apriju, domām prom nekur neklīstot. Iespējams tieši tāpēc, netipiski sev, nebiju lasīšanas laikā veikusi nevienu pašu piezīmi, ko vēlāk izmantot atsauksmes rakstīšanai. Ikdiena mani iegrieza darbu virpulī un manā galvā iestrēgušas vairākas atsauksmes. Kad bija jāstāsta par Laganovskas krājumu grāmatu kluba biedriem, sapratu, ka neatceros pilnīgi un galīgi neko. Jā, atceros, ka asociatīvās paralēles vilku ar jau pieminēto Vinogradovu, mazliet vējoja pēc Daces Vīgantes "Tad redzēs" un arī Janas Egles stāstu krājuma "Gaismā". Atceros, ka pabeidzu lasīt visnotaļ apmierināta ar labi pavadīto laiku. Bet tas arī viss. 

Šelija Fana "Vai mākslīgais intelekts mūs aizvietos? 21.gadsimta ceļvedis"

Jūs esat domājuši par to, cik daudz mākslīgā intelekta ir mums apkārt? Viens mazs un ļoti veiktspējīgs ir gandrīz katram cilvēkam kabatā vai somā līdzi ik dienas. Vēl daudzi citi "sēž" netveramā visumā - internetā. Līdz izlasīju Šelijas Fanas (Shelly Fan) 21.gadsimta ceļvedi "Vai mākslīgais intelekts mūs aizvietos?" nemaz nebiju aizdomājusies par mākslīgā intelekta daudzumu manā mūžā. Un runa nav par kaut kur it kā esošiem un lietotiem ledusskapjiem, kas paši internetā pasūta trūkstošo pārtiku, vai filmās redzētiem pārgudriem robotiem. Pat tik ierastā Google vai Facebook, arī viedtālrunis ir viens liels mākslīgs intelekts. Jā, pat seriālus tavai gaumei iesaka mākslīgais intelekts, balstoties uz diezgan vienkāršiem algoritmiem. 

Pārlecot pie atbildes uz grāmatas nosaukumā ietverto jautājumu - nē. Mākslīgais intelekts mūs nespēs aizvietot, jo patiesībā mūsdienu mākslīgā intelekta sistēmas nav sevišķi gudras. Mākslīgajam intelektam jāspēj mācīties algoritmiski, lai tas spētu darīt kaut ko cilvēka vietā pilnīgi bez cilvēka iesaistes. "Kamēr MI nav sasniedzis cilvēku kompetences līmeni, cilvēki saglabās vadošo pozīciju." /103.lpp./ Atviegloti nopūšamies un dzīvojam tālāk, par ļaunajiem robotiem pasaules iznīcinātājiem vai vienkārši cilvēces nīdējiem turpinot lasīt vien grāmatās.

Vilis Kasims "Lizergīnblūzs"

"Tur viss ir tāpat kā iepriekš, tieši tā, kā bija patiesībā. Tur es satieku tevi, un mēs klusēdami kopā
gaidām vakaru. Bet vēl daudz vairāk – rītu." /16.lpp./

Es arī gribu skriet lasīšanas modei līdzi un, šķiet, šobrīd moderni lasīt Vili Kasimu un Andri Kalnozolu. Ja pie Kalnozola man vēl jātiek, tad Kasims jau izlasīts. "Lizergīnblūzs" ir Kasima otrā paša rakstītā grāmata un arī otrā, ko lasu. Kas ir lizergīns un kāpēc tam ir jāraksta blūzs? Nekas cits neatliek, kā iet meklēt internetā (skat šī ieraksta P.S.). Ja autors to pats paskaidrojis kaut kur soctīklos, tad tas man veiksmīgi paslīdējis garām. Un arī izdevniecība "Orbīta" man vēl nav pazīstama un acīs trāpījusies. Tāpēc pirms lasīšanas man šī grāmata, lielākā vai mazākā mērā, ir mistika. Un nedaudz mistika tā paliek arī pēc izlasīšanas. Taču tā mistika man palikusi absolūti pozitīvā veidā. Kas interesanti man pašai, es biju veiksmīgi aizmirsusi pirms pieciem gadiem lasīto Kasima romānu "Lielā pasaule" un labi, ka tā. Pameklēju savā blogā, ka pret "Lielo pasauli" es biju ļoti negatīva un, spītīgi lasot līdz galam, jutos veltīgi iztērējusi laiku. Labi, ka to biju aizmirsusi, jo citādi, iespējams, nebūtu "Lizergīnblūzam" pat devusi iespēju. Un autors jau nav vainīgs, ka lasītājs viņa grāmatai pieķēries neatbilstošā omā un uz cita viļņa sēdēdams.

Min Jin Lee "Pachinko"

"Patriotism is just an idea, so is capitalism or communism. But ideas can make men forget their own interests. And the guys in charge will exploit men who believe in ideas too much. You can't fix Korea. Not even a hundred of you or a hundred of men can fix Korea. The Japs are out and now Russia, China, and America are fighting over our shitty little country. You think you can fight them? Forget Korea. Focus on something you can have." /458. - 459.lpp./

Ik pa laikam cenšos kaut ko izlasīt arī ne latviešu valodā. Pirmkārt, lai trenētu valodas zināšanas, otrkārt, lai pārāk neatslābinātos. Korejas izcelsmes amerikāņu autores Min Jin Lee darbs "Pachinko" pie manis atnāca no grāmatu kluba biedra. Viņam patika grāmata, man ārkārtīgi patika vāks un aizņēmos grāmatu lasīšanai. Ja tobrīd baidījos, ka tik biezu grāmatu angļu valodā lasīšu ilgi, vēl nezināju, ka ilgs laiks paies arī līdz vispār saņemšos sākt. Bet viss izlasīts, domas izauklētas galvā un tagad varu dalīties arī ar citiem. 

Min Jin Lee grāmata "Pachinko" būtībā ir atskats uz Korejas vēsturi cauri laikam, kad no vienas Korejas tapa divas. Šādos vēstures dzirnakmeņos vienmēr tiek samalti arī cilvēki. Vēsture tiek iznesta cauri cilvēku stāstiem - caur vienas sievietes ceļu no nabadzīga lauku miesta, uz tikpat pieticīgu dzīvi kā imigrantei Japānā un līdz pat brīdim, kad viņas dēls ir bagāts uzņēmējs, bet mazdēls skolojies ASV. Vēsturiskā proza man patīk pati par sevi, taču šajā darbā es saskatīju iespēju arī paplašināt savu redzesloku un zināšanas par ģeogrāfiski attālāku valstu vēsturi, ko caurvij rasisma izpausmes, stereotipu spēks un varas dažādo izpausmju temats. Stāsta darbība noris ilgā laika posmā - sākas 1910.gadā un beidzas 1989.gadā.

Aino Pervika "Prezidents"

Janvāris man "galu savilkšanas mēnesis" un velku no plaukta ārā grāmatas, kas tur iesēdējušās un pirmo lasīšanu gaida jau ilgi. Nu jau pasen iznākusi igauņu rakstnieces Aino Pervikas (Aino Pervik) grāmata "Prezidents". Tas ir mātes un meitas kopdarbs, jo ilustrāciju autore ir Pervikas meita Pireta Rauda (Piret Raud). Grāmatu savulaik iegādājos izdevniecības "Liels un mazs" pagalma izpārdošanā ar domu, ka izlasīšu pati un tad izvērtēšu, vai atstāt lasīšanai arī bērnam. Beidzot izlasīju un nolēmu - protams, ka atstāšu dēlam nākotnei! Humoristiskais stāsts par Igaunijas ļoti aizņemto, paveco, bet ļoti pieredzējušo prezidentu, paredzēts pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. 

Jurga Vile un Lina Itagaki "Sibīrijas haiku"

Manu Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada saraksta apguvi noslēdz lietuviešu autore Jurga Vile un viņas "Sibīrijas haiku". Pašu labumiņu no tā, ko biju apņēmusies vai iecerējusi izlasīt, šķiet, biju atstājusi beigām. Šī ir neparasta grāmata, jo līdz ar stāstu vienlīdz svarīgas arī ilustrācijas, kuru autore Lina Itagaki. No lietuviešu valodas tulkoja lieliskā Dace Meiere (šķiet, viņa tulkotāja lomā ir kā garants labai literatūrai). 

Grafiskais romāns pamatskolas vecuma bērniem. Ja tā padomā, šis laikam ir pirmais grafiskais stāsts, ko lasīju. Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā "Sibīrijas haiku" iesaka lasītājiem vecumā no 11 gadiem. Bet tas nenozīmē, ka to nevar lasīt arī pieaugušie. Šis biezais komikss ieņēma pirmo vietu starp izdevēja Liels un mazs 2020.gada grāmatām. Manuprāt, pelnīti.

Ulfs Starks "Zvēri, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs"

Turpinu savilkt pagājušā gada galus ar Bērnu, jauniešu un vecāku žūriju. Pirmspēdējā no saraksta ir zviedru rakstnieka Ulfa Starka (Ulf Stark) dzejoļu grāmata "Zvēri, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs". Latviešu valodā atdzejojis Juris Kronbergs (viņa paša dzejas grāmatu bērniem "Laika bikses" tikko jau apskatīju blogā). Ilustrāciju autore ir Somijas zviedru māksliniece Linda Bundestama (Linda Bondestam). 

Grāmata paredzēta pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada sarakstā ieteikta lasīšanai no piecu gadu vecuma. Vai es grāmatu sapratu? Īsti ne. Vai mans četrarpus gadus vecais bērns saprata? Nē, bet apskatīja ilustrācijas, meklēja katra dzejoļa galveno tēlu tajās un laikam jau saprata, ka tādas būtnes realitātē nepastāv, tāpēc tikai pāris reižu apjautājās, kāpēc mēs tādas neesam redzējuši un kur varam ieraudzīt. Būtībā šis dzejas kopums piecus un vairāk gadus veciem bērniem, domāju, varētu būt īsti piemērots gan interesēm, gan attīstībai un dažādu spēju treniņam.

Juris Kronbergs "Laika bikses"

Kaut kā esmu aizkavējusies ar Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada saraksta grāmatu apguvi. Līdz janvāra beigām jāaizpilda anketa par izlasīto un tāpēc steidzu izlasīt to, kas jau sen nopirkts gaida plauktā lasīšanu. Manā sarakstā lasāms bija Jura Kornberga dzejoļu krājums "Laika bikses", ko BJVŽ iesaka lasītājiem vecumā no 15 gadiem. Ilustrāciju autore mums ar dēlu jau zināmā Anete Melece (piemēram, viņas grāmata "Kiosks"). Jura Kronberga dzejoļu krājums izdots 2019.gadā, bet ieņem trešo vietu starp izdevniecības "Liels un mazs" 2020.gadā populārākajām grāmatām. Tajā Laiks apskatīts visai plašā redzējumā - kā kaut kas dzīvs, bet nemainīgi pastāvošs, ar ieradumiem, ar īpatnībām, bet negaistošs.

Lelde Jauja "Vīrs, bērni un pieci randiņi"

"Novēroto vīriešu reakciju var iedalīt trīs tipos: pirmie lecas pretī, reti novērojams ir otrais tips - tie atbild ar samierinošu joku, bet pārsvarā redzu trešo tipu, kas ielien savā gliemežvākā un tur pārlaiž vētru ūdensglāzē. Kirils pats uzskata, ka ir otrais tips, dažreiz viņš reaģē kā pirmais, bet lielākoties ir trešais. Sievas zāģētājas nekādos tipos nedalās, var izmērīt tikai zāģēšanas intensitāti."

Pēc nopietna un piņķerīga Italo Kalvino romāna "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" man ļoti gribējās kaut ko vieglu, humoristisku un mazliet dzīvei pietuvinātu. Tādu lasāmvielu atradu jaunās autores Leldes Jaujas debijā "Vīrs, bērni un pieci randiņi". Papīra formātā šī grāmata ietērpta rozā vāciņos un jau labi liek noprast, kas gaidāms aiz tiem. Man ir grāmatas elektroniskā versija un mazliet pat nožēloju, ka rozā krāšņums man iet secen. Tieši rozā vāka dēļ ņēmu grāmatu rokās bez liekām ilūzijām par dziļu dzīves filozofiju, bet ar lielu vēlmi "atlaist smadzenes". Tas arī patiesi izdevās. Sievišķīgais romāns ir tik ievelkošs, ka neļauj aiziet gulēt, pat, ja esi iedzēris miega tabletīti un grāmatu paņēmis rokās tikai, lai sagaidītu, kad tā iedarbosies.