Mets Heigs "Iemesli dzīvot tālāk"

Apgāda Zvaigzne ABC mājas lapā manu skatu piesaistīja lakonisks grāmatas vāciņš. Balts fons, cilvēciņš bez sejas vaibstiem stāv kraujas malā, autors Mets Heigs, nosaukums "Iemesli dzīvot tālāk". Kurš gan no mums nav stāvējis iedomātas vai pat īstas kraujas malā un domājis, kā lai tālāk dzīvo? Patiesībā vēl svarīgāks šajā situācijā cilvēkam ir jautājums "kāpēc?". Pārsteigums mani sagaidīja, kad savās rokās saņēmu mazu, palielākas kabatas formāta grāmatiņu, kaut kā zemapziņā bija šķitis, ka pašpalīdzības grāmatas cenšas izmēra ziņā no citām neatšķirties, lai arī plauktā tās iekļautos kopējā ainā.

Tev ir meningīts? Saņemies un tiec tam pāri!

Džesika Nolla "Laimīgā meitene"

Pēdējos mēnešos miegs mani mēdza noķert jau ļoti agri, ja salīdzina ar kādu laiku senākā pagātnē, kad varēju lasīt pat pusi nakts. Vakaros pat gadās brīži, kad divas dārgās lasīšanai veltāmās stundas miegs pārtrauc pusceļā. Vai zināt to ieradumu filmas laikā "tikai nedaudz pievēršu acis" un jau pēc īsa mirkļa tu esi ne tikai pievēris acis, bet arī smadzenes? Līdzīgi pēdējā laikā man gadās ar lasīšanu - tikai nedaudz pievēršu acis un tad strauji pamostos no mazā krācieniņa, galva atmesta, mute sausa, atvērtā grāmata aizvien klēpī. Taču šoreiz stāsts ir par grāmatu, kura mani nelaida vaļā kamēr nebiju izlasījusi visu. 73 reizes mainot pozīcijas uz neērtā dīvāna, dīdoties un grozoties, divos vakaros/agrās nakts stundās esmu izlasījusi Džesikas Nollas "Laimīgā meitene". Šis Zvaigzne ABC izdotais romāns varētu šķist kārtējā paviegla rakstura sieviešu auditorijai paredzētais romāniņš, taču šķietums ir mānīgs.

Zenta Ērgle "Pāri gadiem bērnības zemē"

Populārā bērnu grāmatu autore Zenta Ērgle (1920 - 1998) palīdzējusi izaugt ar garīgi krāsainiem, humora un arī ikdienas vides attēlojuma pilniem stāstiem ne vienai vien latviešu lasītāju paaudzei. Šķietami ikkatram zināmās grāmatas "Starp mums, meitenēm, runājot" un "Mūsu sētas bērni" bija arī mūsu ģimenes grāmatu plauktā. Taču šis teksts nebūs par klasiskajām grāmatu plaukta vērtībām. Zināmā mērā tas ir par laiku pirms tām, bet vienlaikus arī par laiku pēc. Grāmata "Pāri gadiem bērnības zemē" izdota 2010.gadā jeb 12 gadus pēc autores nāves, lai arī grāmata rakstīta jau 1987. - 1997.gadā. Nenosauktu iemeslu dēļ Zentas Ērgles bērnības atmiņu tēlojumi toreiz netika izdoti. Tās ir īsas, bet kolorītas etīdes par Rīgu, cilvēkiem, bērniem un sabiedrību, ģimeni, saitēm ar senčiem. 

Guntis Berelis "Es nekad nerunāju muļķības"

Paskatieties, kas par elegantu un absurdu vāku! Kam? Gunta Bereļa stāstu krājumam "Es nekad nerunāju muļķības". Muļķības? Nē, nekādu muļķību uz tā vāka nav! Krupis Napoleons ir ļoti nopietni un bez muļķībām. Arī stāstos nekādu muļķību nav, drīzāk gan brīnišķīgi apburošs absurds. Krājumā "Es nekad nerunāju muļķības" apkopoti desmit stāsti, katrā no tiem vairāki kolorīti varoņi. No anotācijas saņemu solījumu tikt izvadīta cauri visiem elles lokiem ar visām šausmām un priekiem. Autors vēlējies iekustināt smadzenes tiem, kam tās vēl ir un prot ar tām rīkoties. Pat anotācija ir provokatīva, vai ne?

Sergejs Brauns "Viņpus pagātnes"

Īsā laika posmā esmu izlasījusi divas līdzīga žanra grāmatas. Pirmā bija Viktora Šklovska "Sentimentāls ceļojums. Atmiņas 1917 - 1922" par pirmo pasaules karu un dzīvi Krievijā tajā laikā. Savukārt otrā grāmata, Sergeja Brauna "Viņpus pagātnes", aptver nākamo lielo pasaules vēstures posmu - otro pasaules karu un laiku pēc tā, pamatā gan Krievijas plašumos un iekarotajās zemēs. Arī filozofijas doktora un biotehnoloģiju profesora Sergeja Brauna darbs ir zināma sentimenta caurvīts, taču bezgala tiešs, atklāts un caurspīdīgs, nesaudzējot un aprakstot pat intīmākās norises. Negribu būt pesimistiski noskaņota par grāmatas lasošo sabiedrību Latvijā, bet domāju, ka šis darbs izteikti ir no tiem, kurus plašas masas nelasīs un arī nespēs izprast vai just līdzi. Tas noteikti ir šī darba pluss, bet var kalpot arī par mīnusu no komerciālā viedokļa.

Linda Mūrniece "Gandrīz dienasgrāmata"

Lasītājam logs uz Lindas Mūrnieces pārdomām tiek pavērts 2012.gada 1.janvārī un šis logs aizveras 2017.gada 13.februārī. Vispirms šai grāmatai manu uzmanību piesaistīja vāka noformējums, tam izmantots mākslinieces Ilzes Bindemanes darbs "Domas iziet vējā". Vai nav feina saskaņa grāmatu ilustrējošā materiāla nosaukumā un pašā grāmatas saturā? Nudien bijusī politiķe, tagad viesnīcas vadītāja Linda Mūrniece ar šo darbu palaiž vējā vai vienkārši gaisā savas domas un piedzīvoto.

Emmi Iteranta "Ūdens atmiņa"

Dīvainā kārtā manai uzmanībai nemanīta garām bija paslīdējusi somu rakstnieces Emmi Iterantas grāmata "Ūdens atmiņa". Pirmpublicējums šim darbam bija 2012.gadā, savukārt Latvijā Jāņa Rozes apgāds šo darbu izdevis 2016.gadā. Diezgan daudz blogeru jau paspējuši to izlasīt pirms līdz tam esmu nonākusi arī es. Lasītājs tiek aizvests uz tālu nākotni, kurā laiku vairs neskaita un nedēvē kā mūsdienās, tāpēc nav īsti nosakāms, cik tāla ir iedomātā pasaule un aprakstītā Skandināvijas Savienība.

Andra Konste, Andris Sproģis "Aleksandra Čaka logi"

Svešā grāmatu plauktā ciemos man pati "virsū uzskrēja" divu autoru izveidotā grāmata par urbāno latviešu dzejnieku Aleksandru Čaku (1901 - 1950). Andras Konstes un Andra Sproģa darbā "Aleksandra Čaka logi" ir grāmata, kas izveidojusies no laikraksta Latvijas Vēstnesis un Aleksandra Čaka memoriālā muzejdzīvokļa veidotājas veiksmīgās sadarbības, veidojot par Čaku laikraksta kioska logā informatīvās instalācijas. Publikāciju sērija "Uzrunā Aleksandra Čaka logi", aizvien pieejama laikraksta Latvijas Vēstnesis arhīvā. 2000.gadā durvis apmeklētājiem vēra arī muzejs literāta pēdējā mājvietā Rīgā, Lāčplēša ielā.

Vizmas Belševicas Arhīva burtnīcas

Vizma Belševica (1931 - 2005) man pazīstama no skolas laika, kad obligātajā literatūrā bija jālasa "Bille". Mums gan lika lasīt tikai pirmo daļu, bet mamma bija nopirkusi visas trīs un es tās izlasīju ar aizrautību vienā elpas vilcienā. Arī vēlākajos gados ik pa laikam esmu triloģiju pārlasījusi. Tuvojoties filmas "Bille" pirmizrādei, nolēmu paplašināt savu redzējumu par Belševicas daiļradi. Pirmā Vizmas Belševicas arhīva burtnīca "Nepazītā mīlestība un citi stāsti" izdota 2016.gadā, tūdaļ nonāca manā krājumā, taču lasīšanu vēl gaidīja. Šogad grāmatu izstādē pamanīju, ka bez lielas publicitātes izdota arī otrā arhīva burtnīca "Bille, Anss un citi" un arī to tūdaļ iegādājos. Par abām grāmatām atsauksmi nolēmu rakstīt kopā, jo tajās ir gan kopīgās, gan atšķirīgās iezīmes, atraut tās vienu no otras atsauksmē šķita pretdabiski.

Aktuālā literatūra 1,5 gadu vecam bērnam

Iedvesmojos no tā, ka šobrīd Itālijā notiek 55. Boloņas bērnu grāmatu tirgus un nolēmu padalīties ar manam bērnam aktuālo literatūru. Starp citu, Latvijas izdevniecība "Liels un mazs" Boloņā nominēta Gada labākā bērnu grāmatu izdevēja balvai. Uz šo balvu pretendē arī Beļģijas, Krievijas, Polijas un Vācijas izdevniecības un par uzvarētāju lems paši izstādes dalībnieki kopā ar vispasaules izdevēju asociāciju un nozīmīgu nozares institūciju pārstāvjiem.

Bet, pievēršoties pusotru gadu veca bērna aktuālajai lasāmvielai, jāsaka, ka tā drīzāk ir taustām- un bīdāmviela, nekā lasāmviela. Valteram aizvien nav pacietības un intereses klausīties manis priekšā lasīto. Jā, esmu mēģinājusi pasaku un stāstu grāmatas ar bildītēm, atveramiem lodziņiem, pieaugušo literatūru, žurnālus IR un Klubs. Neinteresē. Punkc.

Viktors Šklovskis "Sentimentāls ceļojums. Atmiņas 1917–1922"

Sev netipiski ilgi lasīju krievu rakstnieka, literatūras un kino teorētiķa un kritiķa Viktora Šklovska (1893 - 1984) darbu "Sentimentālais ceļojums. Atmiņas 1917–1922". Sen nebiju lasījusi neko tik tieši līdzīgu vēstures mācību grāmatai, jo pēdējā laikā biju aizrāvusies ar vēsturisko prozu. Līdz ar to esmu arī atradinājusies lasīt literatūru, kur gada datums ir datuma galā un personas uzskaitītas vienā garā, šķietami bezgalīgā, rindā. Apgāda Jānis Roze izdevumā ir latviešu vēsturnieka Jura Ciganova ievads, kas ieskicē laikmetu un Šklovska biogrāfiju, tādējādi jau ievadot lasītāju kopējā darba noskaņā.