Inga Ābele "Duna"

Bīstoties grāmatas biezuma, ilgu laiku atliku Ingas Ābeles romānu "Duna", kas pērn iznāca vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" un plauktā mani gaidīja no pašas tā prezentācijas dienas pērnajā grāmatu izstādē. Patiesi, ja salīdzina ar citām sērijas grāmatām, šī ir bieza. Taču velti bijos, jo 430 lappušu ķieģelis izlasāms ja ne vienā, tad divos elpas vilcienos noteikti. 

Pabeidzot darbu, lasītājs var pats izlemt, kura no daudzajām dunām ir tā "Duna", kas likta nosaukumā, vai tā ir darbība, vai skaņa, kara radītās atskaņas, kāpa, kuras vārdā nosaukts viens no grāmatas varoņiem - zirgs "Runhill Dune", vai galu galā Daugavas upe pate? Šī iespēja ar dažādajiem skaidrojumiem, manuprāt, spilgti ilustrē visa darba būtību - daudzslāņainību un dziļumu. Man šķiet, ka ar vārdiem ir par maz, lai izteiktu manu sajūsmu par šo grāmatu, bet mēģināšu.

Andra Manfelde "Kurš no mums lidos"

Ar izdevniecības "Dienas grāmata" gādību manās rokās nonākusi pašmāju autores Andras Manfeldes pirmā grāmata bērniem. Viņas pašas meitas devušas iedvesmu ar dažu labu jautājumu un iztēles spēli un rakstniece ražīgi turpināja darbu jaunā žanrā. Turklāt šajā darbā Manfelde devusi dzīvību ne tikai stāstam, bet arī ilustrācijām. Stāsta darbība tāpat kā romānā "Virsnieku sievas" risinās Liepājas Karostā. Šai grāmatai grūti piemērot vienu konkrētu žanru. Tajā ir kaut kas no pasakas, kaut kas no piedzīvojumu romāna un arī detektīva, kā arī fantāzijas/fantastikas. Ilustrācijas ir atsevišķa apraksta vērtas, jo tās vilktas brīvu roku, fantazējot, iedvesmojoties no bērniem raksturīga rokraksta. 

Māra Zālīte "Paradīzes putni"

Vienā dienā izlasīta ilgi gaidītā Māras Zālītes otrā bērnības atmiņu grāmata "Paradīzes putni". 2013.gadā lasītāji saņēma autores pirmo prozas darbu "Pieci pirksti" un palika gaidot. Mazais Sibīrijas bērns Laura dzīvo tālāk bagātās un plašās tēvu zemes PSRS nostūrī - auglīgajā Lamē. Par pirmo grāmatu nevarēju savas pārdomas uzrakstīt ilgi, savukārt par otro grāmatu nespēju tās noturēt pie sevis ne dienu ilgāk.

"Pieci pirksti" bija piecgadīga bērna skatījums uz pasauli pēc atgriešanās no Sibīrijas, "Paradīzes putni" ir turpinājums 10 gadus veca bērna acīm. Vēl aizvien pieaugušie Laurai visu atklāti nestāsta un nekas nav mainījies - par Sibīriju runāt ar svešiem neklājas, arī tuvie par šo laiku ne pārāk alkst uzzināt, labāk ir ļauties šodienai. Atņemto taču tāpat neatgūt, ne ar olu kasti, miltu maisu vai biezpiena maišeli. Viss kolhoza, vēlāk sovhoza spožums un posts krāšņi un atklāti - no žūpības un nesaprātīgas saimniekošanas līdz uzplaukumam un lielās sistēmas "čakarēšanai" pelēkā cilvēka labā. Līdz asarām sāpīgas atmiņas par to kā bija "pirms", ilgi gaidītas satikšanās, cerības un ilgas. Tik tiešām pāris reizes arī raudāju. Asaras plūda par lielajām netaisnībām pret latviešu tautu, pret lielām saimēm un katru cilvēku atsevišķi. Asaras plūda arī par sirsnību, daudzus gadus neizteiktiem un iekrātiem mīļiem vārdiem. Silti vārdi jāsaka ik dienas, citādi tie neizteikti sakrājas un sāk bojāties.

Emīls Zolā "Terēza Rakēna"

Franču rakstnieks naturālisma žanra pārstāvis Emīls Zolā jau ierindojams klasiķu plauktiņā, taču

romānu "Terēza Rakēna" esmu izlasījusi tikai tagad. Skolas laikā (ja pareizi atceros) mēs varējām izvēlēties starp vairākiem Zolā romāniem, ko lasīt vasarā vai arī īsi pirms pēc plāna nonācām pie tās apspriešanas. Izvēlējos "Dāmu paradīzi" un tā kļuva par manu mīļāko pavasara grāmatu. Tā vienkārši man asociējas ar pavasari un viss. Ik pa laikam tieši pavasarī man ir neizmērojama vēlme to pārlasīt. Tieši šādā kārtā "Terēza Rakēna" skolas laikā man paskrēja garām nemanīta. Tagad vairs neatceros, vai vienkārši tā man palidoja gar ausīm vai gluži vienkārši mēs to pat neapspriedām, jo to izvēlējies nebija neviens. Lai vai kā, grāmata man jau pāris gadus plauktā ir un tagad esmu to arī izlasījusi.

Īsais ieskats redzētajās filmās "Cilvēks vilcienā", "Kvadrāts", "Trīs plakāti aiz Ebingas robežām"

Aizvadītās dienas man bijušas kino piesātinātas un šoreiz nolēmu apkopot atziņas par vairākām redzētajām filmām vienkopus. Rakstīšu par filmām "Cilvēks vilcienā", "Kvadrāts", "Trīs plakāti aiz Ebingas robežām".

Ēriks Hānbergs "Tirgus stāsti"

Rīgas Centrāltirgus mūsdienās ir ne tikai iepirkšanās un dažādu neredzētu lietu atklāsmes vieta, bet arī tūristu apskates objekts. Vien tēlnieka Zaļkalna cūkas monumenta tur vēl trūkst. Salīdzinoši nesen tirgus autoostas pusē ir ieguvis modernu un acij tīkamu skatu ar greznām laternām un puķu podiem, bet Ērika Hānberga grāmatā "Tirgus stāsti" varēsiet ieraudzīt tirgus veidošanos no tā pirmsākumiem. Mūsdienu Centrāltirgus savu vietu atrada 1922.gadā, kad lēma par tā izveidi un 8 gadus vēlāk tas tika atvērts tirgotājiem. Iepriekšējais pilsētas tirgus bijis izvietots turpat netālu – Daugavas krastmalā, bet tas bija kļuvis par šauru un arī ar sanitāro normu ievērošanu tur bija švaki.

Grāmatas trīs slāņos savijas "Rīgas Centrāltirgus" toreizējās valdes priekšsēdētājas Nanas Cibuļskas atmiņas monologā, Ērika Hānberga proza un Misiņa bibliotēkā atrastie ieskati hronikās. Grāmata spēj ievest ne tikai pirkšanas un pārdošanas vēsturē, bet arī dzīves stāstos. Un stāsti jau ir ne tikai par Rīgas centrālo tirgu.

 

Maija Dambe-Kollinsa "Sveika, Amerika!"

Veco gadu aizvadīju un jauno iesāku ar vēl vienu grāmatu, kas manā plauktā bija ieklīdusi jau sen. Maijas Dambes-Kollins atmiņu stāsts "Sveika, Amerika!" aizrauj lasītāju tālu prom pagātnē, kad Latviju plosīja karš, latvieši zaudēja savu dzimteni, karjeru, draugus un ģimeni, bija spiesti doties prom svešatnē ar pašu mazumiņu un nemitīgi mainīt dzīvesvietas. Amerikā dzīvojusī latviete savā grāmatā parādījusi vēl vienu, manuprāt, mazāk apskatītu vēstures šķautni.

Filma "Brīnums"

Šodien uz kino ekrāniem sāk rādīt, nebaidos šo vārdu, absolūti fantastisku filmu - Stīvena Čboski režisēto "Wonder" jeb "Brīnums"! Es pat nezinu, ar ko lai sāk šīs filmas lielīšanu! Tā bija lieliska visos aspektos! Sēdēju kinoteātrī un ik pa laikam šņaukājos, acis bija mitras visu laiku. Emocionāli ļoti rosinoša un spēcīga filma, kas, manuprāt, neatstās vienaldzīgu nevienu skatītāju. Šī drāma, ģimenes filma ir veidota pēc grāmatas motīviem, kura man diemžēl ir paslīdējusi garām laikā, kad to lasīja citi blogeri. Savukārt filmas režisors Stīvens Čboski (Stephen Chbosky) pats ir rakstnieks, kura darbi, jau atkal jāatzīst, līdz šim man metuši līkumu.

Anna Seile "Annas burtnīciņas 2006 - 2010. Atlaist Saeimu!"

Ik pa laikam apjaušu, ka manās zināšanās par jaunāko laiku politiku Latvijā ir šādi tādi robi. Lai šādus robus aizlāpītu, der palasīt konkrētajā laikā dzīvojošo cilvēku atmiņas. Tad paveras cits skats uz notikumiem, kurus, iespējams, pat skaidri atceries vērojam. Masu mediju vēsturiskie teksti ideālā gadījumā spēj nogādāt faktus un notikumu esamību, taču cilvēcisko noskaņu, viedokļus un dažādos skatījumus uz faktiem piešķir personīgās atmiņas, pieraksti dienasgrāmatu veidā. Savukārt ar šādām zināšanām kopā ņemtām cilvēks jau spēj analizēt notikumus, domāt par norisēm, saprast kurš ar ko ir kaut ko sarunājis un mēģināt saprast, kāpēc tā notiek. 

Lilija Berzinska "Pasaules centrs. Pasaka pieaugušajiem"

Pasakas esam lasījuši mēs visi. Parādiet man kaut vienu bērnu, kurš nav lasījis pasakas! Un tagad parādiet man pieaugušos, kuri aizvien lasa pasakas, taču ne saviem bērniem. Izdevniecība "Dienas grāmata" izdevusi Lilijas Berzinskas sarakstītu pasaku pieaugušajiem "Pasaules centrs". Aizceļot savā pasaules centrā, savā izplatījumā un cerēt, ka tas sakritīs ar kāda cita pasaules centru. Vai necerēt nemaz... Skaidrs ir tikai tas, ka pasaka pieaugušajiem nemaz nav tas pats, kas fantastikas vai fantāzijas romāns. Lai arī fantāzija ir abos žanros, atšķirības ir lasītāja dvēselei skaidri jūtamas.

Zuzanna Kubelka "Kundze būs mājās vēlāk" un "Ofēlija mācās peldēt"

Vienu pēc otras izķēru cauri divus Zuzannas Kubelkas dāmu romānus "Ofēlija mācās peldēt" un "Kundze būs mājās vēlāk". Ko lai saka? Vajadzēja starp šiem abiem darbiem ieturēt pāris gadu pauzīti, citādi visu laiku mocīja Déjà vu sajūta.  Abu grāmatu galvenās varones ir sievietes īsi pēc 40 gadu sliekšņa, izglītotas, gudras, skaistas un mūžīgi pār pleciem krītošām kuplām cirtām. Tikai viena rudmate, bet otra blondīne. Šī "kaut kur lasīts" sajūta nemitīgi atkārtojās arī vārdu izvēlē, aprakstot seksa ainas, galveno varoņu seksa partneru fiziskos dotumus un arī apkārtni, kā arī to, cik veselīgs ir veģetārisms.  Darbība abās grāmatās pamatā noris Parīzē. Pilsētu gan šīs autores darbos var visnotaļ jauki "apskatīt", tas Kubelkai sanāk.

Sekss dāmu romānos ir bijis vienmēr, vēl pirms Greja 40 nokrāsām, bet man šķiet, ka Kubelkai tā ir īpaši daudz. Taču Kubelkas varones nav nekādas naivās aitas, bet gan spēcīgas, pašpietiekamas un gudras sievietes, ar dzīves mērķi, kurā ir kas vairāk par pelēku laulību un veicīgu bērnu radīšanu.